Dzintars laiku lokos

Lai gan Rīga kā kultūras galvaspilsēta 2014 jau ir atklāta, es to atklāju tikai vakar. Apmeklēju Dabas muzeja rīkoto izstādi ”Dzintars laiku lokos”, kas ir apskatāma līdz pat decembrim. Tā kā dzintara tēma – ”Dzintara ceļš” – ir viena no galvenajām šajā gadā, tad no manis būs gaidāmi vēl kādi 4-5 raksti par šo tēmu.

Kā vēsta teksti pie izstādes ieejas, tad tās koncepciju radīja un materiālus izvēlējās Latvijas Dabas muzeja ģeoloģijas un paleontoloģijas nodaļas darbinieki. Ekspozīciju papildina Barbaras Ābeles un Ivetas Vecenānes no dzintara diegiem tapušie tekstilmākslas darbi. Darbi ir patiešām burvīgi (apskatāmi pirmajā stāvā pie ieejas)!

Negribu garlaikot ar teoriju un faktiem, tik vien pateikšu, ka dzintars ir fosilizēti sveķi, kas mineralizējās no dažādiem augiem, dažādos Zemes evolūcijas posmos, tāpēc atšķiras viens no otra. Šis minerāls Baltijas valstu krastos ir pazīstams jau no aizvēstures laikiem un ir kalpojis arī kā maiņas prece. Piekritīšu izteikumam, ka līdz šim dzintars ir nenovērtēts, ka tas nav tikai akmens suvenīros, bet kaut kas daudz, daudz vairāk un vērtīgāks, nekā varētu šķist.

Pati izstāde man patika, vienīgi varbūt traucēja, ka tā ir iekļauta starp pamatekspozīcijām. Daudz trokšņu no blakustelpām un nejūt to dzintaraino atmosfēru. Lai nu kā – uzzināju daudz: ka ir luminiscējošie dzintari, ka ir tāds dzintara diegs, ka dzintaru izmanto kosmētikā un ka Carskoje Selo Sanktpēterburgā ir vesela dzintara istaba!

IMG_4975Dzintars esot viens no visvieglāk pakļaujamajiem minerāliem/dārgakmeņiem. No tā var izgrebt tik fantastiskas lietas!

IMG_4976Plašā dzintaru daudzveidība…

IMG_4988Ļoti, ļoti fascinē tā metāla-dzelzs rotaslieta un pašā apakšā redzamais tintes trauciņš un dzintara kāts.

IMG_4993Dzintara fosilijas.

Šoreiz tāds pavisam maziņš apskats, jo tēma ir tāda diezgan visaptveroša, līdz ar to nav ļoti daudz ko rakstīt (daudz jau bija dzirdēts studiju ietvaros). Nākamās izstādes būs jau par kādu īpaši akcentētu dzintara tēmu, tāpēc domājams, ka būs plašāki iespaidi.

Mūzika: Fomins&Kleins – Dzimis Latvijā

Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi

mitchell-david-060525Ļoti estētisks vāka noformējums un ieintriģējošs darba nosaukums. Reizēm vajag tik vien, lai rastos vēlme izlasīt darbu. Es runāju par Deivida Mičela (David Stephen Mitchell, 1969) darbu Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi (2010).

Romāna darbība sākas 1799.g. Dedžimā pie Nagasaki. Tā ir mākslīgi veidota Japānas osta un vienlaicīgi tas ir arī vienīgais logs uz pasauli. Tai pašā laikā tā arī Holandes Austrumindijas kompānijas vistālākais tirdzniecības punkts un savā ziņā cietums ārzemniekiem, jo uz salas jāpavada vismaz 5 gadi. Tā, pašā 18.gs.pēdējā gadā, Dedžimā tirdzniecības sakaros ierodas jaunais klerks vārdā Jākobs de Zūts, lai sapelnītu bagātības un varētu apprecēt Holandē palikušo Annu. Tomēr vai tas izdosies, ja satikta Aibagavas jaunkundze? Japānā nekas nav viegli.

Uzreiz jāsaka, kā šis ir pirmais darbs, kuru es lasu veltītu 18.gs.beigu – 19.gs.sākuma tirdzniecības sakariem un vēl ar tādu valsti – Japānu. Šis aspekts bija tas, kas mani uzreiz aizrāva stāstā, jo – ne jau no gaisa autors rāva šīs zināšanas. Lai taptu šis romāns, autors apstaigāja ne vienu vien bibliotēku un universitāti un konsultējies ar zinošiem cilvēkiem. Par sarežģīto tā laika diplomātiju un lavierēšanu, lai iegūtu pēc iespējas lielāku savu labumu, biju dzirdējusi diezgan virspusēji jauno laiku vēstures lekcijās, taču lekcijas nevar salīdzināt ar šo darbu – šis likās patiešām aizraujoši. Un Jākobs parādīja, ka nav vienkāršs klerks un labuma meklētājs ar netīru sirdsapziņu.

Man par nelielu apbēdinājumu, stāsta turpinājums nedaudz sadalījās un ieguva tādu kā sadrumstalotības efektu. Otrā lielā daļa ir veltīta Orito Aibagavai un viņas jaunajai dzīvei Širanui kalna klosterī. Atsevišķi ņemot, šī daļa labi parāda tā laika klosteru dzīvi, kas nebūt nav tik tīra kā varētu likties, savukārt trešā – iebrūkošajiem britiem un diplomātiskajām sarunām (neliels politiskais aspekts). Kaut kā šķita, ka de Zūts ir atstāts mazliet novārtā, līdz ar to man zuda tā lielā lasītkāre un darbs vairs nevirzījās uz priekšu tik ātri. Tomēr – šis darbs ir tik pilns ar informācijas kripatām un tā laika cilvēku tipu raksturojumiem – viltīgi tirgotāji, nodevīgi tulki u.c., – ka noteikti iztēlē var uzburt tā laika ainu un noskaņojumu.

Man patika, ka autors darbā nepina iekšā politiskos notikumus, tik vien kā pasaka, ka ir Napoleona laiks un ka briti ar holandiešiem karo. Punkts. Ja būtu mēģināts stāstā iepīt politiku, tad… nebūtu labi. Manuprāt, tas ir tik sarežģīts politiskais laiks, ka no tā vien var sacerēt kaudzēm stāstu. Savukārt, medicīna… kā viduslaikos. Man patiešām ir grūti noticēt, ka veselības atgūšanai tika pielietotas tādas metodes kā asins nolaišana un dzīvsudraba lietošana. Par pārējo nemaz nerunāsim.

Kopumā darbs man patika, bet ar atsevišķiem izņēmumiem sižetā. Beigas gan tādas drusku nekādas – it kā Mičelam būtu beidzies darba nodošanas termiņš un viņš vienā naktī steidza sarakstīt pēdējo nodaļu… Subjektīvi, man tā šķita lieka. Lai vai kā – darbu ir vērts izlasīt, kaut vai lai uzzinātu, kā de Zūtam veicās ar Annu un Aibagavas jaunkundzi.

The World’s End (2013)

Vēl reizi pārliecinājos, ka es turpināšu skatīties filmas, kurās tēlo Saimons Pegss (Simon Pegg). Viņa tēlotās komēdijas ir tādas gaumīgas, arī šī – The World’s end. Tajā nav nekādu dziļo domu, bet ir sakarīgs humoriņš. Es parasti šādas komēdijas neskatos, bet… sanāca ļoti jauka vakara atslodze.

By elzastory Posted in kino

Lielā lasīšana

ll_logoPierādi, ka esi lasītājs un atklāj savas mīļākās grāmatas!

Līdz 2.martam apmeklē mājaslapu lielalasisana.lv vai arī aizpildi anketu (atrodama visās lielākajās grāmatnīcās) un nobalso par savu iecienītāko latviski sarakstīto/tulkoto daiļliteratūru (līdz piecām grāmatām). Ir grāmatas, par kurām nedrīkst balsot – ”dokumentālus darbus, folkloru, reliģiska rakstura tekstus (piemēram, Bībeli vai Korānu), speciālo profesionālo vai zinātnisko literatūru, enciklopēdijas, mācību grāmatas,  rokasgrāmatas, pavārgrāmatas, mākslas albumus un psiholoģijas grāmatas”.

Ja pieejam no otras puses, man šķiet, ka šo absolūti lielisko projektu var ”sabojāt” šī brīža topa grāmatas (Brauna Inferno, Džeimsas Greja nokrāsas utt), bet tas ir tikai mans subjektīvais spriedums (kādam varbūt tieši šie darbi ir teju vai mainījuši dzīvi). Kāpēc izklausās tik aizspriedumaini? Nu, man šķiet, ka topā jāiekļauj tās grāmatas, kas katram cilvēkam līdzi devušas kādu pievienoto vērtību.

Lai lasās un pildās anketas! 🙂

P.S. Projekta mērķis – noskaidrot lasītāko grāmatu latviešu valodā. Tiks izveidots – top 100 => top21 => top5 => iemīļotākais darbs.

Viesnīca ”Pastis”

AVT_Peter-Mayle_2272Tā nu sanācis, ka šo gadu esmu iesākusi ar pagājušajā gadā atklātu autoru – Pīteru Meilu (Peter Mayle, 1939). Šo britu autoru iepazinu ar viņa autobiogrāfiju Gads Provansā un arī šajā darbā – Viesnīca ”Pastis” (1993) – darbība risinās Provansā.

Romāna galvenais varonis Saimons Šovs ir reklāmas aģentūras vadītājs, kuram sāk apnikt savs darbs. Viņa draugs Ernests pierunā viņu doties pavisam nelielā atvaļinājumā. Ceļojums sākas lieliski un tāds ir līdz brīdim, kad sabojājas mašīnas izpūtējs. Protams, remonts ieilgst un Saimons ir spiests uzkavēties nelielā Provansas ciematā. Kas notiek tālāk? Būs jāuzzina pašiem.

Ja es Gadu Provansā paņēmu ļoti skaistā, estētiskā, bet atturīgā vāka noformējuma dēļ, tad aptuveni to pašu var teikt par šī darba noformējumu, tikai tam pievienojas fakts, ka es šo autoru jau esmu iepazinusi un ka vāks ir noformēts košākās krāsās un nedaudz impresionistiskā stilā. Vispār jau savādi, bet šīs noformējums man patīk daudz, daudz labāk, nekā tie, kas ir izdoti citās valodās – tie tādi prasti un nepiesaistoši.

Pietiks par noformējumu, jāparunā nedaudz par saturu. Vispirms jau jāsaka, ka Meils zina par ko raksta, jo pats ir strādājis reklāmas jomā un pametis to, lai pievērstos rakstniecībai. Darbā ir līdzīgi. Saimons pamet aģentūru, lai mestos viesnīcas iekārtošanas avantūrā. Šis man uzreiz asociējās ar viņa stāstīto Gads Provansā – gaidīju humorīgus stāstus par franču meistariem, to neizdarībām un strīdiem, asprātīgus teikumus, kurus ir vērts citēt utt. Tā īsti nesagaidīju. Nezinu, vai jūtos vīlusies, taču šķita, ka pietrūkst tā dzirkstošā humora.

Neskatoties uz to, ka nesagaidīju to, ko gaidīju, darbs ir daudzšķautņains un pa lielam visi sižeti tiek attīstīti un pabeigti. Darbā netrūkst trillera piesitienu, dēku un intrigu (piemēram, ar plānoto laupīšanu), romantiskā līnija – Saimons un Nikola (kura, aleluja, nebija salkana), avantūras – lēmums par viesnīcu. Jāsaka, ka šajā darbā ir diezgan kolorīti personāži – gan pirmā, gan otrā plāna tēli – vietējā mafija, kaimiņš-lūriķis un kaimiņiene-sašutusī, ar drošību apsēsts darbinieks, tēvocis-parazīts, kolēģis-aprēķinātājs un Saimons, kurš mēģina saprast, ko vēlas.

Ēdiens un vīni. Neatņemama šī darba sastāvdaļa. Aprakstītie dzērieni mani nekārdināja, bet tie ēdieni! Šķita – vēl drusku, drusku un es jau spēšu sajust ēdiena aromātu. Tik garšīgi tie bija aprakstīti. Jā, šī līnija ir pazīstama no viņa autobiogrāfijas, bet ne jau tikai šis. Atkal jau varēja lasīt par Liberona kalniem (ziniet, varētu pakot somu, lai redzētu tos pati savām acīm), mazajiem, jaukajiem franču ciematiņiem, draudzīgajiem frančiem un nedraudzīgajiem angļiem-snobiem (tā tos dēvēja Saimons).

Vienvārdsakot – darbs, kurš vairāk piestāv vasarai, jo ir tik viegls. Varbūt, esmu šo darbu paņēmusi mazliet nelaikā, jo nelikās tik lielisks kā iepriekšminētais. Neskatoties ne uz ko, izlasītu arī ”Vēl viens gads Provansā”, ja vien tas kādreiz tiks tulkots…

Labākie kadri 2013

Atkal jau apkārt gads. Šo gadu nevarētu saukt par fotogrāfijām bagātu, tomēr skaistu, kadru cienīgu skatu esmu baudījusi papilnam. Tā jau parasti ar mani ir – kad ir patiešām labs skats, man līdzi nav fotoaparāta, jo nav paradums ņemt to līdzi pilnīgi visur, kur dodos. Bet tas jau nemaz nav nepieciešams. Daži skati šķiet piesātināti krāsām un niansēm tikai tāpēc, ka dotajā brīdī tāds noskaņojums. Jā, man noteikti lielākā daļa kadru rodas atkarībā no noskaņojuma. Pietiks runāt. Daži, manuprāt, labākie kadri, kas tapuši 2013.gadā.

IMG_343222.februāris. Lāstekām apkārusies egle. Uzņemts mājās.

IMG_408715.jūnijs. Pujenes. Tie ziedi vienmēr liekas tik lieli un pilni smaržu un krāsu košumu.

IMG_411220.jūnijs. Bastejkalns. Man patiešām patīk parki, kuros taciņas ved līču loču, kuros čalo ūdens un putni un visapkārt ir tik zaļš…

IMG_422929.jūnijs. Tautastērpu jostu gali. Tik daudz, bet neviena vienāda.

IMG_438311. jūlijs. Cēsu vecpilsētas ainiņa. Senatnīgums.

IMG_45144.augusts. Baskāju takas iemītnieks.

IMG_45484. augusts. Gulbju ģimene. Kamēr māte un bērni mazgājas un tīrās, tikmēr tēvs sargā. Redzot to tik tuvu, spēju pilnībā aptver gulbju spēku.

IMG_459814.augusts. Dubultā varavīksne. Kadrs nedaudz paspilgtināts, lai vairāk izceltu otro varavīksni.

IMG_464017. augusts. Tik nekustīgi, ka sākumā domāju, ka tie ir koka stārķi. Bet nekā!

IMG_464321. augusts. Nemaz nezināju, ka no Grīziņkalna ir redzama Vecrīga un osta.

IMG_47497. novembris. Zaļas krizantēmas un smaržīgākā izstāde, kādā pagaidām esmu bijusi.

IMG_481011. novembris. Uguns spēks Daugavā.

IMG_486019. decembris. Grūti noticēt, ka šis ir decembris.

IMG_487019. decembris. Tepat, Doma laukuma tirdziņā, ķerot svētku sajūtu.

Šis būs tāds kā bonuss – šķiet, ka vienīgais, bet tik ļoti spilgtais folkkoncerts, kurā esmu bijusi. Atminos kā vakar notikušu 🙂

IMG_4585_i

Nauda

Šodien biju iegājusi veikalā, jo šo to bija ievajadzējies. Cik jocīgi ir norēķināties! It kā nav jau pirmā reize, kad darīšana ar eiro, tikai tas fakts, ka es vairs nesaprotu naudas vērtību. Ceļojumos es parasti nerēķinu, cik tad īsti esmu samaksājusi par vienu vai otru lietu, taču ikdienā man tas ir svarīgi. Saistībā ar šo, nejauši uzgāju dziesmu, kura man liek ieklausīties. Neticami, bet man patiešām patīk šī Dimitera dziesma, jo aizskar kādu nezinātu stīgu.

Ziemassvētku egļu ceļš 2013. 2.daļa

Saka jau, ka uz jauno gadu nevajadzētu līdzi vilkt vecus parādus (šajā gadījumā rakstus), bet ko padarīsi? Daudz neko nerakstīšu, tik vien kā mazu komentāru pie bildēm un viss. Protams, arī šeit būs tikai tās egles, kuru izpildījums man ir iepaticies uzreiz (šoreiz tikai trīs). Ja vēl nav paspēts pa šo ceļu pastaigāt, tad vēl ir palikušas tikai nepilnas divas nedēļas, lai šo iespēju izmantotu.

IMG_4917Egle kaleidoskops. Kaut kas jau tajos ģeometriskajos ornamentos ir. Un tās krāsas!

IMG_4919Goda vārti eglei(?). Ļoti patīk tā zāģu ideja.

IMG_4929Pārticis putniņš – laimīgs putniņš. Kur tur ir egle es nezinu, taču vienalga forši izdomāts. Vienīgi – kamēr nebiju izlasījusi nosaukumu, es putnu saskatīt nespēju 😀

Domāju, ka šo ierakstu drīkstu izmantot arī kā apsveikumu – novēlu jums visiem radošu, piepildītu un sasniegtiem mēŗķiem pilnu Koka zirga gadu!