Grāmata vs. filma

Šim patiesībā bija jābūt kā diviem ierakstiem par grāmatām, tomēr laika trūkuma dēļ esmu krietni iekavējusi. Tāpēc nolēmu abas grāmatas apvienot vienā ierakstā. Tikai nepārprotiet – es neanalizēšu grāmatu un filmu, tikai tā virspusēji salīdzināšu, jo filmas esmu redzējusi jau sen un vairs tik labi neatminos.

B 4153Tātad, sākšu izlasīšanas secībā. Pirmā būs Annas Raisas (Anne Rice, 1941) darbs Intervija ar vampīru (1976). Nedomāju, ka šis ir darbs, kuram nepieciešama anotācija, bet ja nu pāris vārdos…

Vampīrs Luijs uzaicina jaunu žurnālistu uz interviju, lai izstāstītu savu dzīvesstāstu. Stāsts sākas 18.gs. Luiziānā un ar viņa pirmo tikšanos ar Lestatu un tapšanu par vampīru. Tomēr Luijs nav gluži parasts vampīrs. Kaut kādā veidā viņam līdzi nāk cilvēcīgas īpašības, kas ir saistāmas ar viņa traģiski bojā gājušo brāli. Šis ir stāsts, kurā intervijas veidā tiek atklātas bēdas un prieks, mīlestība un naids, kā arī paralēli tiek šķetināts mūžīgās dzīvošanas un nemirstības jautājums.

Raisu dēvē par mūsdienu vampīru literatūras karalieni, kas man šķiet pamatoti – viņa radījusi tādus vampīrus, kādi tie ir iesakņojušies mūsu visu prātos – bailīgus no saules gaismas, bālu un aukstu ādu, nemirstīgus, kā naktsputnus, kuri darbojas tikai naktīs. Es biju patiešām patīkami pārsteigta, kad uzzināju, ka šis darbs tiek tulkots. Tā kā šis ir pirmais darbs no ”Vampīru hronikas” sērijas, vajadzētu pabeigt iesākto (latviski ir iznācis arī ”Velns Memnohs”, taču… to es nespēju izlasīt; Lestats parādīts pārāk… gļēvs?). Es gan nevaru teikt, ka biju stāvā sajūsmā par šo darbu, taču lasīju ar lielu interesi. Jāatzīst, ka bija vietas, kuras man likās nedaudz garlaicīgas, taču kopumā man patika.

Luiju autore ir radījusi tik sāpju un izmisuma pilnu, ka brīžiem šķita, ka priekš vampīra viņš ir pārāk… nepareizs. Savukārt, Lestats – kā viņš stāsta laikā mainījās! Lai nesabojātu lasītprieku, domāju, ka viņa vienīgā problēma bija bailes no vientulības. Ja salīdzina ar filmu, tā man patika drusku, drusku labāk. Tā kā šo filmu redzēju jau sen, grāmata ierosināja vēlmi to noskatīties vēlreiz.

Otrs darbs – Džona Boina (John Boyne, John-Boyne-0071971) stāsts Puisēns svītrainā pidžamā (2006). Šo grāmatu es patiešām ilgi gaidīju, tāpēc nedaudz vīlos. Nesagaidīju lielo ”oh” un ”ah”, kas man bija skatoties filmu.

Bruno tēvs saņem paaugstinājumu un kļūst par komandantu. Šī darba dēļ ir jāpārceļas no Berlīnes uz Aušvici. Tur Bruno negaidīti iepazīstas ar Šmuelu. Tā sākas draudzība – katram sēžot savā žoga pusē…

Tad, kad es ieraudzīju grāmatu pirmo reizi, es biju ļoti pārsteigta, ka tā ir tik plāna. Pēc izlasīšanas secināju, ka tai vajadzēja būt krietni biezākai, lai ietilpinātu man sižetiski trūkstošās emocijas un laikmeta atmosfēru. Zinu, ka tas šo darbu padarītu smagu, tomēr, tas ir tas, kas man pietrūka.

Autors šo darbu bija iecerējis kā stāstu par Bruno ģimeni, tomēr man šķita, ka visvairāk uzmanības ir pievērsts tieši Bruno un Šmuela draudzībai. Kopumā tēli parādīti mazliet neizteiksmīgi, pats Bruno – tāds nekāds. Viņš neko nezina, nesaprot, uzskata, ka visi dzīvo kā viņš. It kā jau visu varētu saprast, jo viņam jau tikai deviņi gadi, tomēr neticu, ka deviņu gadu vecumā bērns ir tik nesaprotošs. Vismaz man tādu iespaidu atstāja autors – kara šausmas nav nojaušamas.

Zinot, cik laba filma ir iznākusi no šī darba, tad vienīgais stāsta mīnuss ir stāsta neizvēršana – jau pieminētais emociju un fona aprakstu trūkums. Visādi citādi – visu cieņu autoram, esmu jau nolūkojusi lasīšanai kādu cita viņa darbu.