Ziemīšu radošums

Šķiet, ka es jau sen neko neesmu darinājusi. Tā nu uz ziemīšiem saņēmos un blogsuzdarināju, lūk, ko:

Dekoru – pērļotu zvaigzni. Kāpēc gan ne? 🙂 Viena ir citādāka, jo to dāvināju mazliet vēlāk un negribēju taisīt tādu pašu, kā iepriekš. Iedvesma kārtējo reizi ir smelta netā, taču izpildījums – mans (vienkārši no oriģinālās bildes bija grūti saprast, kā tās ir darinātas).

IMG_4939

Spilvens – kārtējais izšūtais, bet šoreiz droši var teikt: ”Ko tikai neizdomāsi, kad ir slinkums izšūt fonu”. Bet labi, ka tā! Rezultāts man pašai ļoti, ļoti patīk. Iedvesma – piezīmju blociņa vāks. Pie tam, manam māsas bērnam arī patīk Mikijs un pērtiķi. Arī violeti 😀

Mūzika: Yellowcard – Christmas Lights

Grāmata vs. filma

Šim patiesībā bija jābūt kā diviem ierakstiem par grāmatām, tomēr laika trūkuma dēļ esmu krietni iekavējusi. Tāpēc nolēmu abas grāmatas apvienot vienā ierakstā. Tikai nepārprotiet – es neanalizēšu grāmatu un filmu, tikai tā virspusēji salīdzināšu, jo filmas esmu redzējusi jau sen un vairs tik labi neatminos.

B 4153Tātad, sākšu izlasīšanas secībā. Pirmā būs Annas Raisas (Anne Rice, 1941) darbs Intervija ar vampīru (1976). Nedomāju, ka šis ir darbs, kuram nepieciešama anotācija, bet ja nu pāris vārdos…

Vampīrs Luijs uzaicina jaunu žurnālistu uz interviju, lai izstāstītu savu dzīvesstāstu. Stāsts sākas 18.gs. Luiziānā un ar viņa pirmo tikšanos ar Lestatu un tapšanu par vampīru. Tomēr Luijs nav gluži parasts vampīrs. Kaut kādā veidā viņam līdzi nāk cilvēcīgas īpašības, kas ir saistāmas ar viņa traģiski bojā gājušo brāli. Šis ir stāsts, kurā intervijas veidā tiek atklātas bēdas un prieks, mīlestība un naids, kā arī paralēli tiek šķetināts mūžīgās dzīvošanas un nemirstības jautājums.

Raisu dēvē par mūsdienu vampīru literatūras karalieni, kas man šķiet pamatoti – viņa radījusi tādus vampīrus, kādi tie ir iesakņojušies mūsu visu prātos – bailīgus no saules gaismas, bālu un aukstu ādu, nemirstīgus, kā naktsputnus, kuri darbojas tikai naktīs. Es biju patiešām patīkami pārsteigta, kad uzzināju, ka šis darbs tiek tulkots. Tā kā šis ir pirmais darbs no ”Vampīru hronikas” sērijas, vajadzētu pabeigt iesākto (latviski ir iznācis arī ”Velns Memnohs”, taču… to es nespēju izlasīt; Lestats parādīts pārāk… gļēvs?). Es gan nevaru teikt, ka biju stāvā sajūsmā par šo darbu, taču lasīju ar lielu interesi. Jāatzīst, ka bija vietas, kuras man likās nedaudz garlaicīgas, taču kopumā man patika.

Luiju autore ir radījusi tik sāpju un izmisuma pilnu, ka brīžiem šķita, ka priekš vampīra viņš ir pārāk… nepareizs. Savukārt, Lestats – kā viņš stāsta laikā mainījās! Lai nesabojātu lasītprieku, domāju, ka viņa vienīgā problēma bija bailes no vientulības. Ja salīdzina ar filmu, tā man patika drusku, drusku labāk. Tā kā šo filmu redzēju jau sen, grāmata ierosināja vēlmi to noskatīties vēlreiz.

Otrs darbs – Džona Boina (John Boyne, John-Boyne-0071971) stāsts Puisēns svītrainā pidžamā (2006). Šo grāmatu es patiešām ilgi gaidīju, tāpēc nedaudz vīlos. Nesagaidīju lielo ”oh” un ”ah”, kas man bija skatoties filmu.

Bruno tēvs saņem paaugstinājumu un kļūst par komandantu. Šī darba dēļ ir jāpārceļas no Berlīnes uz Aušvici. Tur Bruno negaidīti iepazīstas ar Šmuelu. Tā sākas draudzība – katram sēžot savā žoga pusē…

Tad, kad es ieraudzīju grāmatu pirmo reizi, es biju ļoti pārsteigta, ka tā ir tik plāna. Pēc izlasīšanas secināju, ka tai vajadzēja būt krietni biezākai, lai ietilpinātu man sižetiski trūkstošās emocijas un laikmeta atmosfēru. Zinu, ka tas šo darbu padarītu smagu, tomēr, tas ir tas, kas man pietrūka.

Autors šo darbu bija iecerējis kā stāstu par Bruno ģimeni, tomēr man šķita, ka visvairāk uzmanības ir pievērsts tieši Bruno un Šmuela draudzībai. Kopumā tēli parādīti mazliet neizteiksmīgi, pats Bruno – tāds nekāds. Viņš neko nezina, nesaprot, uzskata, ka visi dzīvo kā viņš. It kā jau visu varētu saprast, jo viņam jau tikai deviņi gadi, tomēr neticu, ka deviņu gadu vecumā bērns ir tik nesaprotošs. Vismaz man tādu iespaidu atstāja autors – kara šausmas nav nojaušamas.

Zinot, cik laba filma ir iznākusi no šī darba, tad vienīgais stāsta mīnuss ir stāsta neizvēršana – jau pieminētais emociju un fona aprakstu trūkums. Visādi citādi – visu cieņu autoram, esmu jau nolūkojusi lasīšanai kādu cita viņa darbu.

Jarmarka 2013

Šodien es biju pilnīgi noskaņojusies publicēt otro egļu ceļa daļu, tomēr gadījies mazs misēklis un raksts būs tikai gada beigās. Piedodiet! Šo es veltīšu Jarmarkai – mākslas akadēmijas studentu rīkotajai izstādei-gadatirdziņam.

Par šo izstādi (uztvēru to par izstādi, jo personīgi mani nekas neuzrunāja un ja uzrunāja, es to tāpat nevarēju iegādāties) es biju dzirdējusi jau sen, tomēr tikai šogad patiešām radās izdevība palūkoties, kas tad tur notiek. Ja trīs teikumos, tad – it kā patika, tomēr mani līdz galam neuzrunāja. Es vienkārši šo mākslu nesapratu. Protams, bija lietas, kuras mani uzrunāja, tomēr tie bija tikai daži… eksponāti. Bet var jau būt, ka es vienkārši nebiju iegājusi pareizajā dienā, jo saskaņā ar organizatoru teikto: ”’‘Jarmarkā” var nobaudīt pa druskai no dažādiem mākslas virzieniem, jauniem vai esošiem māksliniekiem un dažādu virzienu idejām. Tādējādi „Jarmarka” der jebkurām garšas jeb gaumes kārpiņām.” Manas kārpiņas nesaprata.

Pašā izstādē-gadatirgū piedalās studenti no Latvijas Mākslas akadēmijas vizuālās komunikācijas nodaļas, vides mākslas, funkcionālā dizaina, keramikas, tekstilmākslas, stikla, tēlniecības, modes mākslas, restaurācijas, scenogrāfijas, mākslas vēstures, mākslas zinātnes, metāla dizaina, glezniecības un grafikas nodaļām. Pat ļoti daudzveidīgi. Un pasākums ir ilgdzīvojošs – šogad norisinās jau vienpadsmito reizi. Pats pasākums notiek no 18. – 30.decembrim, atskaitot 24.-26.decembri.

Lietas, kas man patika vai likās interesantas:

IMG_4898Aula. Beidzot redzēju, kā šī ēka izskatās no iekšpuses.

IMG_4900Man ļoti patīk tā ainavu glezniņa ar Venēcijai līdzīgo skatu. Vispār izstādē sapratu, ka man patīk ainavu gleznas kā tādas. Patīk arī tāda veida kā tā ar puķēm. Ornamentāla.

IMG_4902Kaut kāds gaismas ķermenis. Smuki!

IMG_4903Nu, pret šādām lampiņām savā mājā es neiebilstu. Skaistums!

Mūzika: The Greedies (Thin Lizzy&Sex Pistols) – A Merry Jingle

Ziemassvētku egļu ceļš 2013

Tad kad to brīvdienu ir tik maz, es patiešām tās sāku novērtēt. Tāpēc arī šodien es izvēlējos nesēdēt četrās sienās, bet doties pa Ziemassvētku egļu ceļu. Kas tas tāds? Tas ir festivāls, kurš notiek kopš 2010.gada. Citējot mājaslapu liveriga.com, tad ”Festivāls “Ziemassvētku egļu ceļš” ir jauna un oriģināla mākslas aktivitāte pilsētvidē, kurā tiek eksponēts Ziemassvētku simbols – egle jaunos, tradicionālos un pavisam avangardiskos skatījumos.”. Biju jau arī iepriekšējos gados piefiksējusi interesantas egles, tikai tad es nezināju, kas ir tas uz ko es skatos.

Šī gada festivāls atklāts 6.decembrī un būs apskatāms līdz 12.janvārim. Laika vēl gana, bet nevajadzētu arī atlikt, jo es šodien apskatīju tikai kādu trešo daļu (kopā ir ap 65 projektiem – gan no iepriekšējiem gadiem, gan arī jauni). Šī iemesla dēļ (apskatītā trešdaļa), domāju, ka rakstam būs arī otrā daļa, jo nākamajā brīvdienā došos atkal pa šo ceļu. Ak, jā – kā tad zināt, kur ir šis ceļš? Festivāla mājaslapā ir apskatāma karte ar iespēju to lejupielādēt, taču, manuprāt, visvienkāršāk ir ieiet tūrisma informācijas centrā un karti paņemt (es tā darīju). Man taustāmā karte patīk daudz labāk, jo ir iespēja atzīmēt redzētās egles.

Pietiks ar garām runām. Manas pagaidām favorītegles 🙂

IMG_4852Putnu egles. Šeit gan ir redzama tikai viena, bet to bija divas vai trīs. Es sākumā nevarēju saprast, kas tas ir, līdz piegāju tuvāk. Forši!

IMG_4853Koka egle. It kā nekas īpašs, bet šķiet ļoti piemērota, latviska.

IMG_4854Gaismas fraktālis. Ļoti grafiska un pareiza, bet piesaista!

IMG_4863Optiskā egle. Šī laikam ir mana, pagaidām, vismīļākā. Tik… grūti izskaidrot, bet mani ļoti ”uzrunā”!

IMG_4877Latvis, egle. Šis nudien ir oriģināli.

IMG_4883Ziemas noslēpums. Šī noteikti ir vispiemīlīgākā egle. Asociējas ar Margaritu Stārasti.

IMG_4895Veloegle. Bez komentāriem 😀

IMG_4897Rīgas gaiļa egle. Ļoti tautiska un piesaistoša.

Protams, daudzām eglēm viss tas skaistums parādās vakarā, kad sāk satumst. Tomēr šoreiz nolēmu apskatīt egles dienas gaismā, jo man tagad sanāk tik maz kaut kur doties pa dienu. Bet kas zina – varbūt otrā daļa būs par eglēm ar gaismas efektiem 🙂

P.S. Mana mazā nodeva svētku tēmas rakstiem.

Mūzika: The Ramones – Merry Christmas (I don’t Want to Fight Tonight)

15.dec.

Šodiena noteikti bija spītēšana laikam. Citkārt es noteikti būtu paskatījusies pa logu un teiktu, ka nekur neiešu, labāk sēdēt istabā un lasīt grāmatu, taču šodienu es jau biju gaidījusi. Lai gan tika mainīts galamērķis, tomēr arī līdz ieplānotajai vietai aizdosimies. Kaut kad pavasarī 😀

Kur tad es šodien biju? Nedaudz Sarkandaugavā un caurejot – Čiekurkalnā. Forši! Pavisam, pavisam neliels ieskats no interesantā/smukā/neredzētā mums apkārt:

IMG_4834Uzminiet, kur Rīga ir pilsdrupas? Es šodien uzzināju. Vienīgi es nesaprotu, kā tas ir – būvēt pilsdrupas, kaut ko tādu, kas pēc tam izskatās sagrauts. Tieši šādas ir šīs pilsdrupas – mākslīgas. Stāv jau no 20.gs., kad bija populāri šādi bagātināt parka ainavu.

IMG_4837Es, protams, ielīdu arī iekšā 😀 Kas interesanti – katra loga aile ir citāda stila un tas mazliet nodod ”autentiskumu”.

IMG_4840Kopskats.

IMG_4842Lai man piedod šīs Mežaparka mājas iemītnieks, bet es nespēju atturēties. Kā teica Anna: ”Šī ir tāda pils. Blakus – šķūnis”. Bet tā arī izskatās.

IMG_4844Čiekurkalnā logus rotā šādi 🙂

IMG_4845Rīgas evanģēliski-luteriskā Misiones draudze. Arī kaut kur Čiekurkalnā. Ja man kāds pateiks, kas ar šo pieminekli ir domāts, došu cepumu. Labi, štrunts ar visu pieminekli, šķiet, ka es pirmo reizi redzēju tik skaistu apkārtni, kāda ir šai draudzei – teju viss pagalms izlikts ar mozaīkām, ieskaitot arī pašu māju un nedaudz žogu. Lūk, tas ir skaistums!

Mūzika: Skylar Grey (ft. Marilyn Manson) – Can’t Haunt Me

Lasāmgabali V

hantimansijskaUzreiz jāsaka, ka es neesmu lasījusi ne ”Stroiku ar skatu uz Londonu”, ne ”Amsterdamas princips”. Šo Viļa Lācīša un Š.K.Vāverta darbu Garais ceļš uz Hantimansijsku: sviestroka mikroromāns (2012), es uzgāju pavisam nejauši. Ko lai saka. Šis ir tas darbs, kurš vai nu patiks vai nu nepatiks. Vidusceļa nav. Stāstīt sižetu/anotāciju īsti nav vērts, jo tas nozīmētu izstāstīt teju visu (grāmatiņa ir maza formāta un ne pārāk bieza). Galvenais varonis Konans Banāns (par šo ir arī skaidrojums) ir apmaldījies sevī. Varētu teikt, ka grāmata ir par sevis atrašanu. Savā ziņā arī par vienu bohēmisku pēcpusdienu – spēlēta mūzika, iedzerts kas grādīgāks un iegrimšana sevī (to sauca par šamanismu). Tas ir, ja cenšas rakties dziļāk saturā. Tik pat labi, šo darbu var nosaukt par murgojumu, kuram nav jēdzīga sižeta. Lai nedaudz ilustrētu darbā pieminētās jaunatnes bohēmīgo pēcpusdienu un viņu mēģinājumus mūzikā, grāmatai ir pievienots disks. Pavisam īsi – tas nav priekš manis.

Beidzot, beidzot, beidzot! Man vajadzēja tikai 5 gadus, lai es uldis-rudaks-rokupacija-vaksbeidzot tiktu pie sava Rokupācijas (2008) eksemplāra! 😀 Grāmatas autors ir Latvijā ļoti pazīstamais mūzikas apskatnieks Uldis Rudaks. Uz šo darbu var skatīties gan kā uz Rudaka biogrāfiju, gan arī kā Latvijas rokmūzikas vēsturi. Atsaucot atmiņā Rudaka viesošanos ”Dzīvajās vakariņās” un viņa stāstus, tad man prieks, ka Rudaks rakstīja šādu grāmatu, nevis viņam piedāvāto mūzikas enciklopēdiju. Lai gan arī tāda nekaitētu… Kā laika atskaites punkts ir izvēlēts 80-tie gadi, precīzāk, beigas līdz pat 2008.gadam. Jāatzīst, ka vairumu grupu es nemaz nezināju, bet tās kuras zināju, neesmu īpaši klausījusies. Tāpat man, diemžēl, neko neizteica vairums no pieminētajiem mūziķiem, taču par dažiem man radās interese. Tāpat kā par Rudaka personību, tā arī par šo darbu ir kardināli pretēji viedokļi. Izvēlos vidusceļu un teikšu – man patika, bet būtu gribējies lasīt vēl lielāku biogrāfisko aspektu. Darbā ir ietvertas daudzas atmiņas un arī tai laikā tapušās intervijas (vietā, kurā bija Ūdrīša intervija, smaidīju, jo kā pats atzina jau iepriekš minētajā raidījumā, tā ir izdomāta). Šis darbs liekas kā atvērta grāmata, jo rada sajūtu, ka nekas netiek slēpts – atklāti par daļēju daltonismu, zālītes lietošanu un bohēmisku dzīvesveidu. Iesaku!

Dikenss

137-heskethpearsonŠī Hesketa Pīrsona (Hesketh Pearson, 1887 – 1964) sarakstītā biogrāfija Dikenss (1949) manās rokās nonāca gluži nejauši. Latviski to ir izdevusi ”Liesma” 1976.gadā kā vienu no darbiem sērijā Ievērojamu cilvēku dzīve. Ņemot vērā ļoti seno sarakstīšanas gadu, es labprāt izlasītu Dikensa biogrāfiju daudz jaunākā izdevumā.

To varētu saukt par padomju laika stilu – darba beigās bija tāds kā pēcvārds, kurā ļoti padomiskā garā bija uzrakstīts viedoklis par Dikensu. Aizķēra šī rindiņa: ”Dikensa izcilākā īpašība, kas neļauj viņam nogrimt aizmirstībā un kam jāvijas cauri visai viņa biogrāfijai, bija humors.” /410.lpp./ Gribas tikai piekrists, jo ne tikai caur Pīrsonu Dikensa biogrāfiskās detaļas raisīja smaidu, bet humors jūtams arī pašos Dikensa darbos (tas ir viens no iemesliem, kāpēc man patīk Dikenss – lasot viņa darbus, man nav sajūtas, ka es lasu vecus darbus, tie sniedz diezgan mūsdienīgu attēlojumu gan ar ironiju un sarkasmu atainojot 19.gs. dzīvi un sabiedrību, gan humorīgi noraksturojot atsevišķus tēlus).

Ko tad var izlasīt šajā biogrāfijā? Ļoti daudz. Katrā ziņā autors atstāj iespaidu, ka ļoti cītīgi ir studējis Dikensa atstātās vēstules (19.gs. cilvēki aktīvi sarakstījās ar vēstulēm, nevis kā tagad :D). Vienīgi grūti spriest, cik tas ir objektīvi, jo brīžiem lasot bija sajūta, ka autors iejaucas tekstā izsakot savas domas par vienu vai otru notikumu. Lai nu kā, šī sarakstes studēšana atklāj ne tikai paša Dikensa dzīvi, bet arī par viņa līdzcilvēkiem. Ļoti sīki un smalki tiek parādīts kā Dikenss ir cīnījies par saviem panākumiem, jo sākums nudien nebija viegls. Sākumā izdevēji viņu pamatīgi apčakarēja ar līgumu, kā rezultātā peļņa tika izdevēju kabatās, bet pašam rakstniekam tika vien daži graši. Saprotot, kas ir jāmaina, viņš cīnījās par savām autortiesībām. Man patika, ka Pīrsons ataino kā apmēram notika romāna dzimšana. Par pirmo pazīmi, kas liecināja, ka caur spalvas kātu plūdīs jauns romāns, rāda nemieru, garum garas pastaigas un ieslēgšanos kabinetā. Lieta par kuru es biju aizmirsusi – tajā laikā romānus izlaida sērijās nevis grāmatās. Kas mani pārsteidza – dibinājis vismaz trīs avīzes. Viņa bērnība nebija pārāk viegla, jo tēvam patika iedzert, bet ar darbu bija tā mazliet čābiski, tāpēc tēvs bieži iekūlās parādos un nonāca parādu cietumā. Par sava veida autobiogrāfiju var uzskatīt viņa romānu ”Deivids Koperfīlds”, kuru es vispirms redzēju ekranizētu, bet pēc tam manās rokās nonāca arī pats darbs. Varbūt muļķīgi, bet es tiešām nezināju, ka Skrūdža tēls un ”Ziemassvētku dziesma” pieder Dikensa spalvai…

Kā tad bez tā – viņa trīs lielajām dzīves mīlestībām arī tiek ierādīta īpaša vieta šajā biogrāfijā. Šo sadaļu man īpaši negribas iztirzāt, vien pieminēšu, ka pirmā par viņa mīlestību viņu izsmēja, otrā apprecēja, bet nejutās pārāk laimīga un pēc daudziem laulības gadiem tā tika šķirta, savukārt trešā – viņa jūtām neatbildēja, līdz saprata, ka varētu gūt materiālu labumu (skumji, bet Dikenss to apzinājās, bet vienalga pabalstīja).

Vispār, Dikenss ir bijis ļoti radoša un darbīga persona. Viņš bija ne tikai rakstnieks, bet savā ziņā arī lielisks aktieris un orators. Ja viņš juta, ka no kāda stāsta sanāk izrāde, viņš trauca uz teātri, lai sāktu mēģinājumus, arī pats piedaloties kā aktieris (ne tikai kā režisors). Tāpat viņš piekrita rediģēt citu autoru darbus, izkopa savu runas mākslu, lai pēc iespējas pilnīgāk un emocionālāk varētu uzstāties ar savu darbu lasījumiem. Un ja vēl ar to nepietiek, tad bija arī labdaris un pabalstījis ne tikai trūkumā un nelaimē nonākušos, bet sniedza palīdzību arī aktieriem un citu pārstāvju ļaudīm, ja redzēja tajos potenciālu. Protams, viņam bija arī lieliski atpūtas brīži un pat atpūtas mēneši, tomēr viņa darboties dziņa neļāva viņam norimt tad, kad saslima un tas veda tikai uz vienu…

Dikenss nespēja dzīvot bez citu mīlestības, un varbūt viņa traģēdija bija tā, ka viņš prasīja vairāk nekā spēja dot pats. /39.lpp./