Lasāmgabali IV

Filma ir viens, bet grāmata – kaut kas cits. Izlasot Hantera S. Tompsona (Hunter S. Thompson, 1937 – 2005) saīsināto biogrāfiju uz Ruma dienasgrāmatas (uzrakstīts jau 1959.gadā, taču publicēts tikai 1998) aizmugurējā vāka, saprotu, ka šī grāmata autoram piestāv. Izklausās, ka autoram bijusi tāda pati trakulīga dzīve kā grāmatas galvenajam varonim Polam Kempam. Negribas izplūst anotācijā, bet īsumā apmēram šādi: žurnālists Pols Kemps ierodas Sanhuanā, Poertoriko, lai sāktu strādāt ”Dienas Ziņās”. Viņu sagaida darbs zemas klases avīzē, nakts dzīve un daudz, daudz ruma. Jautājums – cik ilgi ir iespējams izturēt šādu dzīvesveidu? Kā ir ar sapņiem, kurus piepildīt? Ja iepazīšanās ar grāmatu būtu bijusi vispirms (un tikai tad filma), es noteikti uz filmu skatītos citādāk. Darbā ir labi atspoguļots laikmets (~50-tie gadi): Puertoriko ir tikko sākusi amerikanizēties, tomēr vēl aizvien ir ļoti labi jūtama ne pārāk labā attieksme pret amerikāņiem (vispār jau savādi – Amerika paliek Amerika, tomēr atšķirības starp Ziemeļameriku un Centrālameriku ir tik krasas!). Šo stāstu stāsta galvenais varonis Pols un tas izklausās reāls. Apmēram tādu es arī iedomājos šo zemi. Streiki. Nikni pūļi. Iespēja nokļūt cietumā būtībā ne par ko. Traka nakts uzdzīve. Vairums romāna varoņu dzīvoja… eksistenciālu dzīvi, teiksim tā. Bez mērķa. Galvenais ir izdzīvot no algas līdz algai, protams, neaizmirstot par iedzeršanu. Patīkami, ka darbā bija ieliktas tās dažas Pola pārdomas par savu dzīvi – tiekšanos pēc stabilām vērtībām, darba. Kopumā jāsaka, ka darbs man patika labāk par filmu.

Lai gan Diānas Seterfīldas(1964) debijas romānam Trīspadsmitais stāsts(2006) var atrast daudz līdzīgos, tomēr šim piemīt savāds, tumšs šarms. Manuprāt, viņa ir radījusi lielisku gotisko romānu par dzimtu, kurā ir daudz noslēpumu. Tik lieli un dziļi, ka tajos var nosmakt. Varbūt ir brīži, kad šķiet, ka nekas nenotiek, tomēr noslēpumu kamols mazpamazām tiek ritināts vaļīgāks. Pieprasītā, bet neizzinātā autore Vida Vintere uzaicina biogrāfi Mārgaretu Lī uzrakstīt viņas biogrāfiju. Viņas īsto stāstu. Stāstu, kas ir saistīts ar Endželfīldu namu un to noslēpumiem gadsimtu garumā. Brīžiem šķiet, ka jaunajiem pavērsieniem nav nekādas saistības ar sižetu, tomēr agri vai vēlu visi pavedieni sasienas kopā. Līdz šim man nebija gadījies lasīt darbu, kurā būtu pētīts dvīņu fenomens. Tā kā man nav dvīņu māsas/brāļa, tad es nezinu, kā tas ir – ar kaut ko līdzīgu sestajam prātam – just dvīņa vēlmes un vajadzības, saprasties no skatiena; bezmaz vai spēt uztvert otra domas. Kā par mazu mīnusiņu iespējams varētu uzskatīt šo dvīņu pāru visuresamību – pārāk daudz šo pāru. Tāpat varēja just, ka autore labi orientējas 19.gadsimta literatūrā, jo šajā darbā varēja atrast daudzus pavedienus no iepriekšējo laikmetu literatūras – tika minēti gan 19.gadsimta populārākie darbi (un arī sižetiski iesaistīti šajā darbā), apcerēta nāves, savas identitātes, vientulības tēmas. Interesanti, ka šis bija romāns, kurā nebija īsti svarīgi, cik labi ir izstrādāti Vinteres kundzes vai Mārgaretas tēli un raksturi. Šeit svarīgs bija stāsts. Jo katram no mums ir savs stāsts. Tas var būt bezjēdzīgs, tas var būt smags, bet stāsts. Vēl tikai jāpiebilst, kā man šķiet – Seterfīldas slavas stunda vēl tikai būs: šī gada beigās iznāks filma pēc darba motīviem, bet novembrī iznāks viņas jaunais romāns Bellman & Black.

Naudas maisiņi

Ja man būtu vara, es ar likumu aizliegtu tirgot vairumā naudas maisiņus (tie ir tie plastmasas ar aizspiežamo augšu). Būtu tikai īpašie izņēmumi, kurus varētu pierādīt (auskariem, pērlītēm un tlm. gadījumiem). Citādi, kad nāk tie jaunie čalīši un iepērk vismazākos, kas ir, man ir sajūta, ka es palīdzu narkotiku izplatīšanā. #riebīgi

Mūzika: Cradle of Filth – Temptation

Rīgas grāmatu svētki 2013

Ja ir iespējams, es vienmēr aizeju uz šiem mazajiem grāmatu svētkiem Kongresu namā (šogad tie ir jau 14. pēc kārtas!). Ja kāds vēl nav paspējis, tad pēdējā iespēja vēl ir – līdz rītdienas (20.10.) puspieciem viss vēl notiek. Nopriecājos, ka man šodien brīvdiena, jo gribējās aiziet ne tikai paskatīties uz grāmatām, bet arī paklausīties Lato Lapsas jaunās grāmatas (atsauksme te) prezentācijā.

Šis būs tāds mazs ieraksts divās rindkopās, pirmā no tām – prezentācija.

Kad es nejauši biju uzgājusi pasākuma programmu un ieraudzīju L.Lapsas vārdu, sapratu, ka jāaiziet uz prezentāciju, jo nekad nebiju bijusi tādā pasākumā. Vēl viens iemesls, kāpēc nolēmu iet – izlasīta grāmata; ja es būtu to izlasījusi pēc prezentācijas, atsauksme, iespējams, būtu citādāka. Par pašu prezentāciju – autors izrādās gara auguma vīrietis ar patīkamu balsi (atvainojos par foto kvalitāti – zālē nebija diezko laba gaisma un negribējās ar zibspuldzi zibināties). Man patika, ka viņš godīgi atzina, ka īsti nezina, ko stāstīt (tas man gan likās savādi :D), jo viss ir grāmatā, tomēr stāstāmo atrada. Viņš salīdzināja dažādas tautas, kultūras un tradīcijas un izteica cerību, ka ar šīs grāmatas palīdzību būs uzbūris aptuveno priekšstatu par apceļoto (ir uzbūris, ir), kā arī stāstīja par to, kā notika centieni to visu apkopot – vispirms tapa shēma, uzmetums un tikai tad darbs (pieļauju, ka šajā vietā arī ir radies tas mazais haosiņš, kuru esmu pieminējusi savā atsauksmē).  Tāpat stāstīja par lietām, kuras noteikti vajadzētu izdarīt/paņemt, ja iedomātos ceļot uz to pusi. Atzina, ka kļūst vecāks un bailīgāks, tāpēc cītīgāk apsver iespējamo risku faktorus un vietas, uz kurām noteikti nekad nebrauktu (Irāka, Somālija). Prezentācijā arī sapratu, kāpēc bija tik daudz braucienu – principā grāmata tapa jau pagājušajā gadā, bet iznāca tikai šogad, jo pēdējos braucienos gribēja precizēt dažas lietas. Kamēr viņš runāja, fonā tika rādītas bildes – būtībā tās pašas, kas ir atrodamas arī darbā. Kopumā viņš atstāja tādu mazliet nesagatavojušies iespaidu, bet nebija slikti. Viņš noteikti nav no tiem, kurš runā runāšanas pēc – savu stāstāmo un arī atbildes uz jautājumiem vispirms apdomā un tikai tad stāsta. Un izsmeļoši.

Otrā rindkopa būs par pašiem svētkiem. Mani vienmēr priecē, ka ļaudis dodas uz šādiem pasākumiem. Tomēr man nepatīk tā drūzmēšanās pie grāmatām, jo es nespēju neko sakarīgi apskatīties 😀 Tā kā mans darbs ir saistīts ar grāmatām, šoreiz es to nepārdzīvoju 😀 Īpašu uzmanību es pievērsu apgāda ”Dienas Grāmata” stendam – par īpašo cenu Lapsas grāmatu neiegādājos, taču Rudaka Rokupāciju gan (pārāk sen jau gribu izlasīt, bet manā bibliotēkā nav), kā arī no ”Mansarda” stenda kaut ko ieliku somā (tikai tāpēc, ka grāmatai nedaudz atlocījies stūrītis un nedaudz no tipogrāfijas netīra, cena no ~ 6 Ls uz 0,50 sant….). Žēl, ka nemanīju, cik maksā Joņeva grāmata. Varbūt arī labi, ka tā – maka saturs nebija diži liels. Vēl mani īpaši interesēja apgāds ”Atēna”, jo tur es cerēju ieraudzīt sev trūkstošos Rušdi, taču nekā. Nezinu, kā tas saistāms ar grāmatām, bet bija arī mazs stendiņš ar Stenderam līdzīgi darinātām ziepēm un burvju triki (pati savām acīm redzēju triku, ko rādījis arī Lanževēns – kāršu kava kā jau kava, bet ja virsējā kārts ir ercena 10-nieks, tad pēc knipja visas kārtis ir ercena 10-nieki) – bija iespēja iegādāties maģiskās kārtis par padsmit latiem… Ja salīdzina ar iepriekšējiem gadiem, tad šķita, ka šogad ir saturīgāks piedāvājums, arī cenas it kā pieņemamas, bet tikai tad, ja makā nav caurvēja 😀

Foršs pasākums un gaidām lielos grāmatu svētkus Ķīpsalā (28.feb., 1.-2.marts, 2014)!

Trīspadsmit Amerikas

Jau kādu laiciņu ir pieejama jaunā Lato Lapsas (1969) grāmata Trīspadsmit Amerikas (2013), kuras prezentācija notiks šo sestdien (19.10.) Kongresa nama mazajā zālē, 14:00. Manas izjūtas par šo darbu ir nedaudz dalītas.

Jāatzīst, ka šo ceļojuma darbu es paņēmu košā un vizuāli piesaistošā vāciņa dēļ (iepriekš biju nolēmusi neko vairs no šī žurnālista-autora nelasīt). Darbs ir par viņa vairākkārtējiem ceļojumiem uz Centrālo un Dienvidameriku – par zemēm, kuras, manuprāt, nav pārāk plaši zināmas. Tieši šī iemesla dēļ, man būtu gribējies, lai kaut kur visā darbā būtu ievietota karte, lai es apmēram varētu sekot līdzi viņa atrašanās vietai. It kā tā aina tiek uzburta, neviena no darbā minētajām valstīm nav sveša (pēc nosaukuma, protams), bet vienalga būtu gribējies palūkoties kartē. Var jau arī tāpat atrast, bet tas vairs nebūs tas. Kā bonus noteikti ir jāuzsver darba pēdējā nodaļa – tajā ne tikai nosauktas un noraksturotas visas pieminētās valstis (šī ir arī vienīgā vieta, kurā es patiešām aptvēru apceļotās zemes), bet arī noraksturots klimats, apskates/izklaides vietas, nepieciešamie dokumenti… Vārdu sakot, tāda kā ceļamaize lasītājam, kuram pēc darba izlasīšanas arī varētu sagribēties to visu redzēt pašam ar savām acīm.

Tā kā šie ceļojumi ir notikuši vairākkārt daudzu gadu garumā (man no lasītā sanāca apmēram 6-7 gadi), tad ir mēģināts visu informāciju iedalīt tematiski. Tas plus mīnuss ir izdevies, bet tikai apmēram pusei darba; vietumis ir haoss – tiek stāstīts par galvenajiem politiskajiem dūžiem, tad pārmetas uz lielākajiem slaktiņiem, tad uz ticības jautājumiem, kam pa vidu var būt iepīts gan kāds politisks stāsts, gan slaktiņš. Līdz ar to, šis nebija tas, ko es gaidīju no ceļojumu apraksta. Var jau būt, ka es nepareizi esmu šo darbu iedalījusi pēc žanra un tāpēc pavisam, pavisam maza vilšanās, bet citās kategorijās es to neredzu.

Runājot par valodu, man tā šķita nedaudz sausa. To varētu arī saprast – viņš ir žurnālists. Patīkami, ka ar humoru un veselīgu sarkasmu apveltīts žurnālists (man ļoti patika viņa frāze par nakšņošanu: ”pieczvaigžņu viesnīca vai bezzvaigžņu pažobele” 😀 ). Šeit arī varētu būt tās dalītās jūtas – bija interesanti lasīt par zemēm,kurās nekad nav būts (un, domājams, arī nekad netaps būts), iegūt lielisku informāciju par nezināmām vietām, tomēr valoda un tas, ka es biju gaidījusi ”vairāk kur un ko viņš redzēja” aprakstu, tad…

Neskatoties uz visu, es tik un tā varu ieteikt izlasīt šo darbu – tajā ir  daudz informācijas, kuru vizualizē arī skaistas un piesaistošas fotogrāfijas.

Ķiploku krogs

Ir tik daudz labu vietu, uz kurām ir iespējams iet un jauki draugu lokā pasēdēt. Tā kā iemesls pasēdēšanai bija gana nopietns, riskējām un testējām jaunu  vietu ar nosaukumu Ķiploku krogs. Patīkami, ka ķiploki ir ne tikai nosaukumā, bet arī interjerā un ēdienu/dzērienu kartē (jā, pat dažos desertos ir ķiploks). Garšīgi.

Nezinu, vai tā sagadījās vai tā ir vienmēr, bet atmosfēra ir burvīga, man tur patika (domājām, ka noteikti ir jāaiziet vēl kādu reizi, jo dikti gribas pagaršot vienu kokteili, kuru, diemžēl, nevarējām dabūt 😀 ). Viss ir tā diezgan gaumīgi iekārtots, fonā skanošā mūzika tiešām ir tikai fons (es vienmēr sākotnēji pievēršu uzmanību mūzikai). Priecēja,ka tā bija laba un kas tas nebija vienkārši radio (piemēram, European (S)hit radio). Manuprāt, kā bonus ir arī tas, ka krogam ir laba mājaslapa – tajā var atrast gan kontaktus, gan arī ēdienu/dzērienu karti (var apskatīt => šeit). Ņemot vērā faktu, ka krogs atrodas Vecrīgā, cenas ir pat ļoti labas un demokrātiskas.

Tālāk dažas bildes ieskatam:

Šādi izskatās no ārpuses. Ļoti uzrunājošs nosaukums, kura patiesīgumu gribas pārbaudīt.

Savdabīgas ”gleznas”. Ja kroga telpās ir redzami padomju laika reklāmu plakāti, tad tualetē – ķiploku ”portreti”.

Kā jau minēju, ķiploki tiek izmantoti arī interjerā. Ķiploku virtenes gan šādā veidā nolikti uz dīvāniņa, gan arī pakārti pie gleznām un sienām, kā arī…

… izmantoti galdu dekoros.

Mūzika: My Chemical Romance – Make Room!

Viltotais Fausts

Kaut kad sen es mammai biju dāvinājusi Marģera Zariņa (1910 – 1993) grāmatu Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata (1973) Un tikai tagad es izdomāju, ka arī man pašai to gribētos izlasīt. Jāpiebilst, ka Marģeri Zariņu uzskata par pirmo postmodernisma stila pārstāvi latviešu literatūrā.

Romāna darbība notiek 20.gs. 30.gados. Kristofers Mārlovs dodas pie Jāņa Vridriķa Trampedaha, lai iegūtu autortiesības viņa pavārgrāmatas pārizdošanai. Vridriķis ir jau 70 gadus vecs onkulītis, bet Kristofers – apmēram 20 gadus jauns jauneklis. Uzskatu dažādība un dažādi notikumi izved lasītāju cauri dažādiem atgadījumiem un 30. – 40.gadu vēsturei.

Tā, kā es grāmatu lasīju ļooti ilgi, sižeta aptveršana man gāja ilgi. Kad es to beidzot biju aptvērusi, tikai tad es sapratu, ka darbs ir ne tikai par cilvēkiem, bet arī kā neliels ieskats latviešu vēsturē. Caur teksta rindiņām var izlobīt gan tā laika noskaņojumu, gan arī uzskatus (piemēram, par āriešiem kā vienīgo rasi vai par 20.gs. mītu (nacistu vidū slavens darbs)). Protams, viss kas attiecas uz karu vai šo tematu, nav pasniegts burtiski – neviena vēsturiskā personība nav nosaukta īstajā vārdā (vismaz, es neatminos) un neviens vēsturiskais notikums arī netiek minēts tieši. Darbs jau nepretendē uz vēsturisko patiesību.

Runājot par rakstības stilu, tad tas ir īpatnējākais, kas ir lasīts latviešu literatūrā. Nezinu, kā autors sacerēja šo darbu, bet darbā ir lietoti vecvārdi. Es sākumā skatījos katra vecvārda nozīmi, bet tad man apnika šķirt katru reizi uz grāmatas beigām un lasīju vienkārši, nezinot, kāds ēdiens tiek aprakstīts. Tas tad arī būtu darba mīnuss – vārdu skaidrojumi ir darba beigās, kas apgrūtina lasīšanu. Daudz pārskatāmāk būtu bijis, ja šie skaidrojumi būtu ar zvaigznīti zemsvītrā. Vecvārdu lietošanu atbalstu – kad iedomājos, kā agrāk ir runāts, tā raisās smaids, jo skan neparasti. Protams, jauka tradīcija agrāk bijusi – ēdot fonā jāskan atbilstošai tāfelmūzikai 😀 (Vridriķis uzskatīja, ka tai jāatspoguļo ēdieni, savukārt Kristofers – tai jāpārsteidz ēdāju).

Par topošo pārlabojamo pavārgrāmatu:

Grāmata būs filozofiski gastronomisks traktats, gandrīz kulinārijas un diētiskās medicīnas kadidāta disertācija pasniegta laikmeta morāles un tikumības mērcē ar emociju salātiem. /11.lpp./

Par to, kāpēc nosaukumā Fausts ir vienlīdzīgs ar pavārgrāmatu, varēs uzzināt tiekot līdz darba beigām. Lai gan man kaut kā ir sanācis nelasīt latviešu literatūru, tomēr šis ir darbs, kuru es ieteiktu – samērā mūsdienīgs stāsts, pat neskatoties uz to, ka lietoti vecvārdi un savāds rakstības stils. Jā, es noteikti lasīšu vēl kaut ko no viņa darbiem.

Sajūta XVI

Par to vai man patīk vai nepatīk mans darbs es vēl domāju, taču cilvēkus gan var iepazīt. Ir tādi, kuri saprot, ka es mācos jaunas lietas, es vēl visu nepārzinu un man neiet tik ātri, bet ir arī tādi, kuri pukst, ka viņiem jāstāv rindā, ja viņi pērk tikai vienu lietu. Sorry, rindas kārtībā, lūdzu. Jāsaka, ka tie, kuri uz maniem jautājumiem atbild ar humoriņu, uzlabo dienu un izraisa smaidu. Vairāk šādu cilvēku! Mani tracina visu dienu skanošā (manuprāt, nejēdzīgā) mūzika un brēcoši sīkie. Nevarētu teikt, ka es īpaši par to iespringstu, bet nu tomēr…

Vispār, atvainojos, ka piesārņoju vidi, bet gribējās to izklāstīt (tā teikt – ja ne vieglāk, tad savādāk). Lai nu kā, drīzumā gaidāmas divas grāmatu atsauksmes – vismaz kāds prieciņš 🙂

Attēls iegūts => te

Mūzika: Nine Inch Nails – Hurt

Mannā kekss ar magonēm

Atvainojos par ieilgušo klusumu, bet neko darīt. Pārtraukšu to uz brīdi, piedāvājot keksa recepti, kuru gatavoju vasarā. Šis ir lielisks kekss, ko kādās mazākās svinībās pasniegt kūkas vietā vai arī lai vienkārši sevi palutinātu svētdienas rītā. Tas nav sauss, bet ir viegli drupens un diezgan sātīgs. Un pats galvenais – ļoti viegli pagatavojams. Lai izdodas!

Sastāvdaļas:

• 1 glāze cukura (var likt arī drusku mazāk, bet tad garoziņa nebūs tik karamelizēta)
• 1 glāze mannā
• 1 glāze kukurūzas miltu (es liku parastos)
• 1 glāze eļļas (man tas liekas krietni par daudz, tāpēc es liku ~ 1/3 glāzes)
• 1 glāze bezpiedevu jogurta (izlīdzējos ar 20% skābo krējumu)
• 1 tējk. sodas
• 1 ola
• Magones (bet var likt arī citas piedevas)

Pagatavošana:

• Visas sastāvdaļas samaisa viendabīgā masā – es vispirms liku sausās sastāvdaļas, tad krējumu, olu un eļļu.
• Sagatavoto masu lej keksa formā un cep 180 grādos 30 – 40 min. Ja ir vēlēšanās gatavu var pārkaisīt ar pūdercukuru, bet man neprasījās, jo garoziņa ir salda.

Mūzika: Heldmaschine – La Paloma