Tesa no d’Erbervilu cilts

thomas-hardy-1-sizedJāatzīstas, ka šī grāmata manā plauktā nostāvēja ilgi. Tomēr man negribējās, lai tā tur stāvētu bezgalīgi, tādēļ saņēmos izlasīt. Nu, ko lai saka – Tomass Hārdijs (Thomass Hardy, 1840 – 1928) ar savu darbu Tesa no d’Erbervilu cilts (1891) mani pārsteidza.

Šis romāns ir par jaunu un nepieredzējušu meiteni vārdā Tesa Darbeifīlda. Uzsākt patstāvīgu dzīvi viņa ir spiesta agri, bet tā iesākas nelāgi un viņa apkaunota atgriežas mājās. Tomēr viņa saņemas jaunam mēģinājumam, kas ir daudz veiksmīgāks. Savā jaunajā dzīvē viņa iepazīstas arī ar mīlu, tomēr viņas pārlieku lielais godīgums draud to izjaukt…

Kad es izlasīju šī romāna anotāciju, man kaut kā nešķita, ka tas būs mīlas romāns. Bija, kā gan citādi, bet mani priecēja, ka tas nebija salkans. Tesa bija tik bezgala naiva un mani tas brīžiem kaitināja. It kā saprotot, ka 19.gadsimtā darbā aprakstītās uzvedības normas ir tādas bijušas, tomēr no mūsdienu skatupunkta tās šķiet nepieņemamas tā naivuma un… klīrības(?) dēļ. Runājot par pārējiem personāžiem, tad man radās neliela nepatika pret Tesas ģimeni. Precizēsim, pret tēvu un māti. Man nepatika, ka viņi paši tik maz darīja, lai dzīvotu daudz maz pieņemamos apstākļos, bet visu laiku ”spieda” uz Tesu.

Ja domātu ”kā būtu, ja būtu” kategorijā, tad man šķiet, ka ja nebūtu tas mācītājs darba pirmajās lapās izstāstījis par d’Erberviliem, Darbeifīldiem būtu klājies labi. Gandrīz vai šķita, ka izstāstot šo stāstu, tiek kaut kas salauzts un pār Tesu nāca tāds kā lāsts. Tas nemanāmi gūlās uz Tesas pleciem, līdz darba beigās parādījās visā savā spožumā (un tas arī mani pārsteidza, jo – tas kā šis darbs beidzās, es tik tiešām nebiju gaidījusi, pat ne nojautusi). Vispār, lasot var just, ka reālais laikmets sāka mainīties – dažiem Hārdija personāžiem ir tipiski 19.gs. raksturīgie uzskati un uzvedība, taču citi jau atļaujas ”pārkāpt” kādas uzvedības normas vai uzskatus.

Runājot par Hārdija darba valodu, tad sākumā lasījās grūti. Es nezinu, kas pie vainas, bet teikumi brīžiem likās neloģiski salikti kopā. Brīžiem radās sajūta, ka Hārdijs izlaiž kādu nozīmīgu stāsta epizodi, tāpēc sākumā ir arī grūti salikt pašu stāstu (varbūt tikai mana vaina, jo sākot lasīt šo darbu, man bija grūti koncentrēties). Šī gan būs redaktora vaina – ļoti daudz drukas kļūdu; šķiet, ka šis man ir pirmais tāds darbs. Tomēr neskatoties uz to visu, man patika tas ko es izlasīju.

Tā kā šis ir klasikas darbs, tad tas ir vairākas reizes ir uzvests teātrī, vienu reizi operā, kā arī vairākas reizes ekranizēts – tas viss jau sākot no 20.gs. sākuma līdz par mūsdienām.