Nelegālie pasažieri

jan-brokkenNīderlandiešu žurnālists un rakstnieks Jans Brokens (Jan Brokken, 1949) ir sarakstījis vairākus darbus. Ielūkojoties šajā sarakstā, es noteikti kādreiz gribētu izlasīt ”Baltijas dvēseles”, bet šoreiz stāstīšu par romānu Nelegālie pasažieri (1996).

Kā jau vēsta darba nosaukums, tas ir par diviem nelegāliem pasažieriem uz kuģa. Bez viņiem ir arī divi legāli pasažieri – gleznu restaurators Moriss un stūresvīra sieva Adriana. Vai viņiem visiem ir kaut kas kopīgs? Iespējams. Ceļojums sākas no Roterdamas ostas un kā galamērķis ir paredzēta Amerika. Taču šis brauciens nav tik gluds kā varētu vēlēties. Kā arī – atrodoties jūrā vairākas nedēļas, gribot negribot, nākas no prāta dzīlēm izcelt nelāgas atmiņas vai nostaļģiju.

Brīvības alkas – par to šis romāns ir pirmām kārtām. Man ilgi nācās prātot, kādos laikos notiek romāna darbība, līdz secināju, ka tie varētu būt 20.gs. 70. – 80.gadi. Kāpēc tas ir svarīgi? Lai izprastu, kāpēc nelegālie pasažieri Buiks un Hamfrijs (viņi sev pat vārdus izgudroja) tik ļoti alkst pēc brīvības. Tas ir laiks, kad austrumnieki uz rietumiem lūkojās caur dzelzs priekškaru. Viņi pat bija gatavi slēpties kuģu kravas telpās starp konteineriem. Ne tikai gatavi, bet to arī īstenoja. Tomēr to plānot bija vieglāk nekā izdarīt. Cik ilgi brīvības vārdā tu spētu nogulēt karstās, smacīgās telpās starp milzīgu kravu, kad jācieš arī bads, slāpes un dažādi kukaiņi?

Otrkārt, šis varētu būt romāns par kaut kā atrašanu vai no kaut kā bēgšana. Šajā gadījumā vairāk bija bēgšanas no pagātnes rēgiem, no neizdevušās dzīves. To visu apvija melanholiska apcere. Morisam nav bijusi pārāk viegla dzīve. Manuprāt, tas ir arī iemesls, kāpēc viņš ielaižas dēkā ar Adrianu. Jāsaka, ka šī sižeta līnija man ne visai patika. Tā nebija salkana, tā nebija arī nekādi citādi atgrūdoša, tomēr, man tā nelikās pieliekami īsta, lai es noticētu.

Ja jau iesāku par sižeta līnijām, tad tās ir vairākas un, paldies autoram, tās visas ir saistītas. Vienīgais, kas man nepatika otrā grāmatas pusē – sižeta līnija, kas vēstīja par Hamfriju un Buiku, pārtrūka. Priekšplānā izvirzījās Moriss un viņa pagātne. Iespējams saku priekšā, bet par nelegālajiem pasažieriem atceras vien pēdējās grāmatas lappusēs. Vispār romāna pēdējās nodaļas bija tādas, ka radās sajūta, ka autoram kaut kā šis romāns jāpabeidz, tāpēc viss tāds sasteigts, nenoslīpēts.

Pats romāns ir ar tik mierīgu plūdumu, ka jābrīnās, kā var vispār uzrakstīt šādu darbu, jo nepaliek garlaicīgi. Līdz šim biju tikai skatījusies dažas filmas par kuģojumiem, bet grāmatu, šķiet, ka lasīju pirmo reizi (Sinbads neskaitās 😀 ). Vispār, šo romānu var salīdzināt ar jūru – tas mierīgi viļņojas, tad notikumu vētra nedaudz sašūpo kuģi un pēc brīža atkal viss ir mierīgi.