Tā. Nu jau trešais ieskats literatūrā. Tie ir darbi, kuri nebija slikti, bet nav tā īsti ko teikt vesela ieraksta garumā un tomēr atzīmēt gribas. Kaut vai savai atmiņai.
Andrejs Kurkovs ir Krievijā neatzīts ukraiņu rakstnieks, kurš cīnās, lai Ukrainā vienīgā valoda būtu ukraiņu. Viņš ir sarakstījis vairākus darbus pieaugušajiem un dažus – bērniem, taču viņa romāns Pikniks uz ledus (1997) ir viņa visvairāk tulkotais darbs. Šis romāns vēsta par neizdevušos rakstnieku Viktoru, kuram mājās ir pingvīns. Viņu abu attiecības ir kā atkarība vienam no otra, bet ne jau pieķeršanās ziņā. Negaidīti Viktoram tiek piedāvāts darbs laikrakstā – rakstīt nekrologus. Par dzīviem cilvēkiem. Vērtējot šo darbu kopumā, jāsaka, ka tas bija īpatnējs (rakstības stila ziņā ļoti līdzinās J. Jūnasona Simtgadnieks, kurš izkāpa pa logu un pazuda). Stāsts, kurš ir absurds bez gala, taču ticams. Darbā var redzēt daudz raksturīgu lietu, kas piemīt bijušajām padomju valstīm – iedzeršanai vienmēr atrodami iemesli, situāciju risināšanas virtuvē, krimināli grupējumi utt., kā arī darbs atspoguļo postpadomju realitāti, nesaudzējot arī autoritātes.
Runājot par latviešu darbiem, tad kā nākamo 
gribu pieteikt Aleksandra Grīna darbu Nameja gredzens (1928 – 1931). Domāju, ka šis ir jāizlasa, lai zinātu par ko būs divas topošās filmas, bet kā izrādījās, grāmata tikai balstās uz senā zemgaļu ķēniņa Nameja vārdu un paša romāna darbība notiek 1600. – 1601.gadā (filmas būs par pašu Nameju). Tas ir ļoti nemierīgs laiks latviešu vēsturē, jo poļu-zviedru kara darbības lauks ir Latvijas teritorija. Jāpiezīmē, ka šis nav vēsturisks romāns, bet tikai dažas epizodes balstās uz hronikā atzīmētām kaujām. Iesākot lasīt, es biju jau nopriecājusies, ka kāds ir kaut ko rakstījis Kristinas Sabaļauskaites stilā, bet nedaudz vīlos. Pēc temata Grīns ir izvēlējies interesantu aspektu – latviešu vēsture, – tomēr veids, kādā viņš to pasniedz… Personīgi man nepatika. Valoda man šķita sausa un līdz romāna pusei sižets man šķita saraustīts. Plinti krūmos nemetīšu; došu Grīnam otro iespēju un lasīšu Zemes atjaunotājus, jo pēc daudzu atsauksmēm šīs darbs patiešām esot labs. Redzēsim.
Jāsaka, ka uz Heinriha Bella darbu Eņģelis klusēja (1949/50; publicēts tikai 1992.g.) es ilgi skatījos grāmatnīcā, bet kaut kā vilcinājos to iegādāties, līdz es to pamanīju bibliotēkā. Darbs vēsta par pēckara Vāciju, bet no interesenta aspekta – tas ir apmēram viens mēnesis (maijs), sākot no dienas, kad Vācija kapitulēja. Caur galveno varoni Hansu, dezertējušu karavīru, Bells rāda drūmo kara postažu, pašu karu nemaz nepieminot. Ir drupās pārvērsta pilsēta, kurā cilvēki caur postažu cīnās par dzīvību. Var teikt, ka šis ir darbs par mīlestību pret dzīvi. Tā kā Bells pats to visu ir pieredzējis, tad viņš patiešām labi rāda, kā cilvēki pirmās nedēļas pēc kara baidījās dzīvot (”Būtu es labāk miris”), bet saprotot, ka patiešām ir iestājies miers, sasparojas un sāk darboties. Tajā pašā laikā ir arī tāds kā kontrasts – kamēr vieni sāk no nulles, citi turpina bagāti dzīvot it kā tāda kara nemaz nebūtu bijis. Tā kā viņš ir nozīmīgākais rakstnieks vācu literatūrā pēc 2PK, tad es noteikti izlasīšu vēl kaut ko.
thestoryofelza 