No sniega izspraucies zāles stiebriņš. Apkārt dzeloņdrātis. Gaišs, it kā cerīgs vāks, bet ar tik smagu saturu. Rūtas Šepetis (Ruta Sepetys, 1967) debijas darbs Starp pelēkiem toņiem (2011) ir tik spilgts un emocionāli spēcīgs… visu cieņu autorei un es noteikti lasīšu viņas nākamos darbus, ja tādi būs.
Ir 1941.gada 14.jūnijs. Tas ir datums, kad tiek īstenota pirmā lielā Staļina tīrīšana. Nakts vidū lietuviešu Vilku ģimenē ielaužas čekisti. Šos notikumus stāsta meita Līna. Viņa stāsta arī par cilvēkiem viņiem apkārt, par lietām, kas jāpiedzīvo braucot vagonā uz darba nometni un Ziemeļpolā. Šis ir stāsts par izdzīvošanu un dzīves alkām, par cerību reiz tikt mājās. Vai pienāks tāds brīdis?
Vai kādreiz esat domājuši par to cik vērta ir cilvēka dzīvība? Torīt mana brāļa dzīvība bija kabatas pulksteņa vērtībā. /36.lpp./
Līnai ir tikai 16 gadu. Ja nebūtu šīs deportācijas, viņa mācītos mākslas skolā. Autore viņas talantu apraksta tik dzīvi, ka es spēju šos zīmējumus iedomāties. Viņa visu pieredzēto uzzīmē, lai reiz, ja paliks dzīva, parādītu pasaulei, kāda patiesībā bija padomju vara. Šo tēlu autore ir radījusi ļoti drosmīgu, jo zīmējumu atrašanas gadījumā viņai draudētu tikai viens – nāve. Lai gan nāve tur draudēja arī par mazākiem ”pārkāpumiem”, piemēram, esi atļāvies atliekt muguru darba laikā.
Šis darbs… drīzāk gribētos teikt – šis vēstījums ir tik skarbs, ka es patiešām novērtēju iespēju gulēt ērtā gultā, segties ar siltu segu, paēst, kad iegribas utt. Tas morālais terors pret gūstekņiem, ko veica liela daļa čekistu, ir vienkārši vājprāts. Visa tā pazemošana, ņirgāšanās, vienvārdu sakot, terorizēšana ir kaut kas neiedomājams. Atainotā vide ir vairāk nekā skarba. Jau teju ar pirmajām lapām es biju pieķērusies lielākajai daļai varoņu. Gribēju, lai viņi visi cīnās un izdzīvo. Tomēr apjaušot to drūmumu, kas valdīja apkārt, nespēju iedomāties, kā ir iespējams saglabāt stāju un nesabrukt, nepadoties. Katrā ziņā, šis ir viens no reālākajiem darbiem par karu, kādu es esmu lasījusi. Viens ir ja vēstures stundās par to visu stāsta kā faktu kopumu, bet kaut kas cits, ja to ietērpj daiļdarbā.
Interesanti, ka amerikāņu autore izvēlas rakstīt par Baltiju. Tomēr izlasot pēcvārdu, top skaidrs, kāpēc. Viņai tuvi radinieki ir piedzīvojuši to pašu, ko Līna un pārējie. Visas tās šausmas, attieksmi un badu. Autore ir pamatīgi studējusi šo tēmu bibliotēkās, kā arī tikusies ar saviem radiem Lietuvā un apmeklējusi dažādas Lietuvas iestādes un Latvijas Karostas cietumu (veica eksperimentu ar sevis ieslēgšanu cietumā, lai visu sajustu uz ādas), kā arī runājusi ar dažiem no deportētajiem lietuviešiem. Rezultātā sanāk izdomāti tēli, kuru darbība un notikumi atbalsojas realitātē.
Noteikti neiesaku cilvēkiem, kuri pieraduši lasīt vieglo literatūru.
thestoryofelza 