Saulessargs

Ļoti gribēju šajā ierakstā ielikt abus saulessargus, bet to otru nācās izārdīt. Tā, šajā ierakstā piedāvāšu tikai vienu, kurš jau atrodas pie savas īpašnieces, bet otru atrādīšu, kad būs gatavs.

Nezinu, kā man šī ideja ienāca prātā, bet nav tik traki kā varētu šķist. Galvenais – pacietību! Paralēli darbam es skatījos filmas, līdz ar to sardziņš pats nemanot nāca gatavs. Fotogrāfijā to nevar redzēt, bet pēc krāsas tas ir gaiši zils. Manuprāt, piemērota krāsa vasaras debesīm. 🙂

Mūzika: Amorphis – Summer’s End

Departures (2008)

Šo filmu, kuras japāņu nosaukums ir Okuribito, es uzgāju pavisam nejauši. Uzmetusi aci filmas plakātam, es jau zināju, ka skatīšos. Man nevajadzēja ne aprakstu, ne treileri. Jauns vīrietis spēlē čellu un man ar to pietika. Tieši tik vienkārši 🙂 Jāsaka, ka reizēm tas ir apbrīnojami – šādi uz dullo uziet tiešām labu kino.

Visa filmas darbība notiek Japānā un tās centrā ir Daigo Kobayashi. Viņš spēlē čellu orķestrī. Viņam tas ļoti patīk, tomēr pienāk brīdis, kad tiek paziņots: ”Orķestris vairs nepastāv”. Pēc kāda laika viņš ir atradis jaunu amatu – viņš sagatavo mirušos apbedīšanai. Kā tikt pāri šim faktam un pieņemt jauno amatu? Galu galā – vai tas varētu palīdzēt sakārtot viņa paša dzīvi?

Kaut kā biju pieradusi domāt par japāņu kino tikai kā par labām šausmenēm (kuras patiešām spēj nobiedēt). Noskatoties šo filmu, nonācu pie secinājuma, ka viņi prot radīt arī skaistas drāmas. Un šī ir muzikāla drāma. Daigo dzīves nomācošākajos brīžos spēlē čellu un tas likās tik izjusti… Arī tas moments, kad Ziemassvētkos tiek spēlēta ”Svētā nakts”. Priekšplānā izvirzās mūzika un tikai tad attēls. Šis ir tas gadījums, kad filmas skaņu celiņi klausāmi arī ārpus filmas. Ja ir interese, var noklausīties šeit.

Protams, man kā atklājums bija bēru rituāls, kad mirušais tiek sagatavots apbērēšanai. Nezinu, kā tas ir pieņemts pie mums, bet Japānā tas ir vesels rituāls. Tuvinieki izsauc rituāla meistarus un visa sagatavošana notiek tuviniekiem klātesot. Tas radīja tādu pārliecību, ka turoties pie šiem rituāliem, viņi ne tikai saglabā tradīcijas, bet arī… kā lai pasaka? Atdod pēdējo godu. Filmas laikā varēja redzēt, kā Daigo tiek galā ar šo uzdevumu – sākotnēji kā pa kalniem, beigās – viņam uztic šo godu. Šķiet, ka es šo filmu būtu vēl labāk sapratusi, ja es zinātu viņu uzskatus par nāvi.

Nakts cirks

Ieraugot tik vizuāli skaistu vāku kāds ir Erinas Morgensternas (Erin Morgenstern, 1978) darbam Nakts cirks (2011), uzreiz rodas vēlēšanās to izlasīt. Šķiet, ka jau sen nebiju lasījusi tik labu, maģisku romānu.

Šī rindkopa parasti tiek veltīta īsai anotācijai, taču negribas to stāstīt prastiem vārdiem… tāpēc atļaušos daļēji citēt grāmatas aizmugurējo vāku. ”Naksnīgajās, melnbalti strīpotajās teltīs viesus gaida satricinoši unikāla pieredze – visu sajūtu svētki. Te var maldīties mākoņos, doties pastaigā pa krāšņo Ledus dārzu, [..]. Tomēr ne visi šeit svin dzīves svētkus. Sīlijai un Marko cirks ir sacensību vieta. Noteikumi ir skarbi: uzvarētājs dzīvo, zaudētājs mirst.”

Jau ar pirmo grāmatas teikumu lasītājs tiek ievests cirkā. Tik ticami, ka tiešām var iztēloties melnbaltās teltis, smaržu piesātināto gaisu un brīnumainos priekšnesumus. Tāpēc mani nemaz neizbrīnīja, ka vēlāk parādījās kustība ”Sapņotāji”. Šķiet, ka šis bija pirmais šāda veida romāns, kuru lasot ibija sajūta, ka autore uzrunā tieši mani. Tās mazās mininodaļiņas, kurās aprakstīts, kādā teltī es ieeju, ko es redzu, kā tā ir iekārtota, kādas smaržas jūtamas utt., tiešām radīja klātesamības sajūtu. Bija gandrīz vai žēl, ka stāsts beidzas un grāmata jāaizver.

Pat nezinu, ko vēl varētu teikt par tik sapņaini skaistu un maģisku darbu. Asociāciju radīšanai šo darbu mēdz pielīdzināt Roulingas, Geimena, Klārkas u.c. darbiem, taču es domāju,ka tas ir nepareizi. Pēc žanra varbūt, bet pašus stāstus salīdzināt gan nevajadzētu. Man patika tas, ka dažiem cirka māksliniekiem bija šīs maģiskās spējas, taču tas tā netika saukts, līdz ar to lasītājam tika atstāta izvēles iespēja – saukt to par maģiju vai īpašām spējām (jo teorētiski to var iemācīties visi). Un atkal jau autore tik spilgti un detalizēti apraksta mākslinieku priekšnesumus, ka tos ir viegli vizualizēt. Taču, tajā paša laikā priekšnesumus sedz noslēpumainības plīvurs, liekot uzdot jautājumu: ”Kā?”.

Līdzīgi, kā nekustīgās statuetes – dzīvo cilvēku pieminekļi – arī stāsts ritēja lēni, teju nemanāmi, tomēr darbība nemitīgi notika uz priekšu. Ja ilgi vērās statuetēs, varēja redzēt, ka tās kustas. Tāpat arī stāsts – likās, ka lasot darbība īsti nenotiek un vēlāk tikai attopies, ka ir noticis tas un tas. Ļoti patika autores vieglā valoda un izdoma. Un, jā – tāā sakārojās šokolādes pelītes ar mandeļu austiņām un lakricas astīti… 🙂 Varbūt kāds brīnīsies, kāpēc es nepieminu stāsta galvenos varoņus – Sīliju un Marko. Tāpēc, ka man gribas, lai šos tēlus lasītājs atklāj pats. Darbs aptver vismaz 20 gadu posmu, līdz ar to šie galvenie tēli mainās un pielāgojas notikumiem. Viss, kas notiek cirkā, ir tik ļoti saistīts ar šiem diviem tēliem, ka runājot par tiem, nozīmētu atklāt visus cirka – un viņu pašu – noslēpumus.

Lasot, man ik pa brīdim uzzibsnīja doma, ka būtu labi, ja taptu arī filma. Būs! Scenārijs sāka tapt pagājušajā gadā, tā kā kaut kad ir gaidāma arī filma. Ceru, ka tā būs tikpat brīnišķīga un maģiska, cik grāmata!

Lasāmgabali II

Ir sakrājušās dažas grāmatas, par kurām man negribas rakstīt daudz, bet tomēr piefiksēt gribas (pirms diezgan krietna laika jau bija viens ieraksts šādā stilā). Un tātad:

Viens no darbiem kuru gribu piefiksēt ir Stīvena Čboski (Stephen Chbosky, 1970) romāns Čārlijs, malā stāvētājs (1999). Lai gan man būtu ko teikt par šo grāmatu, tas nozīmētu tikai atkārtoties – ir ļoti daudz labu atsauksmju par šo darbu, un pa lielam es tām varu piekrist. Vienīgais, ko es varētu piebilst, ir  tas, ka man filma (The Perks of Being a Wallflower, 2012)patika labāk, taču grāmatai par labu varu teikt, ka bija lietas, kuras lasot izpratu labāk nekā skatoties filmu. Vienīgi man tā īsti nepatika kā grāmatā bija aprakstīts Čārlijs. Radās sajūta, ka viņš neko nezina, ir naivs un tik emocionāls, ka raud jau tāpēc vien, ka ir satraucies. Gribas domāt, ka šeit ir tulkojuma vaina un šis vārds (emocijas) bija jātulko citādāk, jo filmā viņš tāds nav. Grāmatā ir pieminētas dažādas filmas un mūzika. Ja pareizi atceros, tad šīs filmas iespaidā (latviskais tulkojums vēl nebija iznācis, es noskatījos Dead Poets Society (kas bija lieliska filma) un tagad grāmatas iespaidā noklausīšos dažas pieminētās dziesmas. Noteikti iesaku izlasīt/noskatīties!

Otrs darbs kuru gribas pieminēt, bet nav tā īsti ļoti daudz ko teikt, ir Tūves Jānsones (Tove Jansson, 1914 – 2001) darbs Vasaras grāmata (1972). Iemesls, kāpēc paņēmu šo mega plāno grāmatiņu (<150 lpp), bija pavisam vienkāršs – viņa ir muminu mamma un man gribējās zināt, ko viņa vēl rakstījusi. Vienīgais,ko es no šī darba ieguvu – gribas kaut kad tuvākā nākotnē pārlasīt visus darbus par muminiem. Šis darbs vēstīja par vecmammas un mazmeitas attiecībām vienas vasaras ietvaros (viņas dzīvoja uz vienas no Zviedrijas salām). Man īsti nepatika tas, ka nebija kārtīga stāsta, bet tādi… mazi gabaliņi, kas man brīžiem atgādināja skečus. Pats stāsts kā tāds par dzīvi uz salas likās interesants (un es beidzot zinu, kā tie koki uz tām salām aug :D). Šajā darbā ir ietvertas dažas ilustrācijas, kas ir pašas autores radītas. Ko lai saka – diezgan līdzīgas tām, kas radītas par muminu tēmu 🙂 Šis ir viens no 10 autores romāniem pieaugušajiem, taču man šķita, ka tas vairāk ir piemērots bērniem un jauniešiem.

Kā beidzamais šajā ierakstā ir jaunzēlandiešu autora Loida Džounsa (Lloyds Jones, 1955) darbs Misters Fips (2006). Es biju gribējusi noskatīties filmu Mr. Pip (2012) ar Hjū Loriju, taču nekur to neatradu, tāpēc biju priecīga, ka uzdūros grāmatai. Smeldzīga. Darbība norisinās kādā no Jaunzēlandes salām, kura ir bloķēta (20.gs. 80.g.). Tajā uzdarbojas karavīri un dumpinieki. Tam visam pa vidu ir skola ar dažāda vecuma skolēniem un misters Votss. Tā kā viņš nav skolotājs, viņš mācību laiku aizpilda skaļi lasot Dikensa ”Lielās cerības”. Šis ir stāsts par to, kā iztēle reizēm var nest ļaunumu. Stāsts par to, kā grāmata var mainīt dzīvi un pasaules uztveri. Līdzīgi kā grāmatas tēla Fips, arī Matilde – skolniece – gaida savu brīdi, kad piepildīsies viņas lielās cerības. Tāpat autors krasi parāda uzskatu dažādību – vienam zināšanas ir praktiskas lietas, bet otram tās var būt garīgā, apceres līmenī (ja tā var teikt). Apbrīnojami, kā tik plānā grāmatā var ietvert tik daudz lietu, par kurām aizdomāties. Vienīgi mana piezīme būtu, ka lasot šo darbu ir jābūt lasījušam ”Lielās cerības” (vai vismaz jāzina viss stāsts), jo šis darbs balstās uz daudzām lietām no Dikensa stāsta. Bez šīm zināšanām varētu būt grūti uztvert no konteksta izvilktos fragmentus un frāzes. Un tie ir tik cieši savijušies ar salas dzīvi!

Kviešu pilngraudu mafini

Reizēm ir vērts pamēģināt arī tās receptes, kas tiek drukātas uz iepakojumiem 😀 Šie mafini (keksi) ir lieliski piemēroti brokastīm vai ātrām pusdienām, jo pretstatā ierastajiem, šie ir sātīgi. Garša atšķiras par 180 grādiem!

Nepieciešams:

• 230 g pilngraudu miltu
• 1 tējk. cepamā pulvera (tajā brīdī bija beidzies, tāpēc nemaz nepieliku un nekas nenotika…)
• 1 tējk, sodas
• šķipsniņa sāls
• 1/2 tējk. kanēļa
• 1 vidēja ola
• 2 olu dzeltenumi (tas nozīmē, ka paliek baltumi un jātaisa bezē cepumi :D)
• 100 g cukura
• 250 ml kefīra
• 125 ml eļļas (tā kā gatavoju pirmo reizi, liku cik rakstīts, bet nākamajā reizē likšu mazāk)
• Piedevas – 80 g rozīņu, 110 g sarīvētu ābolu, 20 g ķirbju sēklu, 20 g saulespuķu sēklu (es liku tikai rozīnes un saulespuķu sēklas, bet šeit var droši variēt)

Pagatavošana:

• Bļodiņā liek rozīnes, pārlej ar karstu ūdeni un 10 minūtes patur (parastā darbība ar rozīnēm; jāsaka, ka es tās vienkārši siltā ūdenī pamērcēju). Lielākā bļodā sajauc miltus, cukuru, sāli, sodu, cepamo pulveri un kanēli. Otrā bļodā – kefīru, olu, olu dzeltenumus un eļļu sajauc tikai tik daudz, lai viss sajaucas.
• Šķidrās sastāvdaļas iejauc sausajās sastāvdaļās un samaisa pēc iespējas mazāk maisot (izklausās sarežģītāk, nekā ir īstenībā; es ”iecilāju”). Pieliek piedevas un samaisa.
• Masu liek formiņā un cep 190 grādos 25 – 30 min vai arī līdz mafini ir zeltaini (es cepu 30 min, lai gan būtu pieticis arī ar 25… nu, tas garšu nemainīja).

Fonā liekamā mūzika: Vecā Toma būda – Trešā acs

Kabači

Varbūt kādam kabaču laiks iet uz beigām vai viss vēl dūšīgi aug un prātā sāk šaudīties domas – kur tik daudz liks? Iespējams, ka šīs ir jau zināmas receptes, bet es šīs esmu īpaši iecienījusi un tikai priecāšos, ja kādam tas būs jaunums 🙂

Kabači ar maltās gaļas un dārzeņu pildījumu

Šim ēdienam būs nepieciešams (šo es biežu mēdzu taisīt bez dārzeņiem, pildu tikai ar gaļu):

• 2 mazi/vidēji kabači (patiesībā viss atkarīgs no pannas)
• 500 g maltās gaļas (man parasti ir lielāki kabači, tāpēc arī gaļas vairāk)
• tomāts
• 1/2 paprikas
• 1-2 daiviņas ķiploka
• sīpols
• zaļumi
• sāls, pipari
• rīvēts siers

Pagatavošana:

• Kabačus gareniski pārgriež un izņem sēklotni. Kabačus ierīvē ar nelielu daudzumu sāls (lai tiem būtu garša, tāpēc jāuzmanās, ka nepārsāla!).
• Gatavo pildījumu – malto gaļu sajauc ar sīki sakapātu sīpolu un ķiploku (es parasti saspiežu ar ķiplokspiedi), mazos gabaliņos sagrieztu papriku un tomātu, sasmalcinātiem zaļumiem un garšvielām.
• Ar sagatavoto pildījumu pilda kabaču ”laiviņas”. Pannu liek cepeškrāsnī un cep 200 grādos 30 – 35 minūtes. Pēc tam pārkaisa ar sieru un cep vēl apmēram 5 minūtes.

Sautēti kabači ar malto gaļu

Šis ēdiens var būt gan kā pamatēdiens, gan kā mērce makaroniem utt. Nepieciešams:

• 300 – 400 g maltās gaļas
• sīpols
• 3 nelieli kabači (es ņemu vienu lielu)
• garšvielas
• krējums
• ap 100 g ūdens

Pagatavošana

• Pannā apcep malto gaļu ar sīpoliem, pieder garšvielas pēc vajadzības. Kad gaļa apcepusies, pievieno nomizotu, kubiņos sagrieztu kabaci un pievieno ūdeni, samaisa un uzliek vāku, lai sautējas, kamēr kabači kļūst caurspīdīgi, bet neizjūk (es parasti vēl pagaršoju šķidrumu, vai nav vajadzīgs piebērt vēl kādu no garšvielām).
• Oriģināli receptē rakstīts, ka krējumu pievieno pirms pasniegšanas, bet es to daru uzreiz, kad ir izsautējušies kabači (lieku 3-4 ēdamkarotes, bet tas ir pēc pašu izvēles). Gatavs!

Mēness akmens

Vilkija Kolinsa (Wilkie Collins, 1824 – 1889) darbs Mēness akmens (1868) ir viens no viņa zināmākajiem, tomēr man jāatzīst, ka iepriekš es šādu autoru – līdz ar to arī viņa darbus – nezināju. Tagad vienu darbu zinu un nenožēloju tam veltīto laiku.

Kā jau pēc darba nosaukuma var nojaust, stāsta centrā ir Mēness akmens. Tas ir indiešu dimants, kurš ir ļoti plaši pazīstams, jo ir saistīts ar kādu indiešu leģendu (to es šeit neatstāstīšu). Lai nu kā, tas indiešiem tiek nozagts un laika gaitā tas ir izceļojies caur dažādām rokām, nu tas ir nonācis Hērnkāslu dzimtas rokās. Kā dāvana tā tiek uzdāvināta Reičelai, tomēr viņas prieki nav ilgi, jo dimants atkal tiek nozagts! Tas ir nozudis ļoti klusi un mīklainos apstākļos. Mīklas atrisināšanai tiek pieaicināts Anglijas labākais policists seržants Kafs…

Pēc žanra šo darbu var dēvēt par detektīvromānu ar ģimenes drāmas un mīlestības elementiem. Man patika tas, ka vietām detektīvs tika novirzīts aizmirstībai, priekšplānā izvirzot 19.gs. sabiedrības – iesaistīto tēlu ikdienas un paradumu – atspoguļojumu. Šajā atspoguļojumā parādījās tās sabiedrības īpašības, kuras Kolinss atbalstīja un tās – kuras noliedza. Viņš skaidri rāda, ka 19.gs. filantropija bieži vien bija saistāma ar lišķību, uzpūtību un egoismu, kam bija mazs sakars ar filantropijas nozīmi (filantropi bieži sabiedrības acīs bija augsti novērtēti, tomēr ārpus sava filantropisma, tie bija alkatīgi), daudzi nonākuši finansiālās grūtības, kļuva mantkārīgi, viltīgi, aprēķinātāji un gatavi ielaisties afērās. Lai nu paliek. Atgriežoties pie detektīva, jāsaka, ka Kolinss ir meistars (viņu dēvē par angļu detektīvromānu pamatlicēju) – tiklīdz šķiet, ka sižets teju teju atrisināsies, sižetā notiek negaidīts pavērsiens un meklējumi jāvērš pavisam citā virzienā. Es jau biju nospriedusi, kurš ir vainīgais, sižets sagriežas un es paliku garu degunu. Sekojot jaunajam sižetam, atkal izdomāju vainīgo, bet rezultāts tāds pats. Šāda ”vainīgs-nevainīgs” spēle tiek turpināta līdz darba beigām, tādējādi prāts nemitīgi tiek nodarbināts.

Darbs ir rakstīts kā iesaistīto personu stāstījums (liecība), tādējādi pie kāda notikuma lasītājs tiek atgriezts vairākas reizes. Šādi autors, manuprāt, ir rīkojies viltīgi, jo kādā no stāstījumiem var atklāties sīkums, kuram nav pievērsta uzmanība lasot iepriekšējo stāstījumu. Šajos stāstījumos var par visiem 100% izbaudīt 19.gs. rakstības stilu un valodu. Daudz dažādu lirisku atkāpju, liekvārdības un atkārtošanās. Bet tas mani netraucēja, šajā darbā tas pat bija pluss.

Runājot par tēliem, tad caur stāstījumiem tos var labi iepazīt, jo tie stāstot savu pieredzēto saistībā ar Mēness akmeni, pastāsta arī par sevi. Vienīgais tēls, kurš man likās tāds nedaudz bāls, bija Reičela Verindere (kura manu sirdi neiekaroja sava rakstura dēļ). Kolinss jau pašā darba sākumā viņu rāda nedaudz augstprātīgu un, kā man šķita, egoistisku. Par pārējiem tēliem es neko sliktu nevaru teikt.

Lai būtu kā būdams, man prieks, ka es šo grāmatu uzgāju pavisam nejauši kādā no grāmatu maiņām. Biju domājusi to dot tālāk, bet pēc izlasīšanas secināju, ka paturēšu savā plauktā. Tā kā – detektīvmīļiem noteikti rekomendēju un noteikti arī tiem, kuriem patīk 19.gs. angļu literatūra.

Kingdom Hospital (2004)

Seriālu Kingdom Hospital noskatījos pēc ieteikuma. Bija pat mazliet žēl, ka seriālam ir tikai viena sezona… Bet no otras puses – pēdējā sērija bija tāda, ka viss atrisinās un otrā sezona jau būtu tāda kā bezgaumība ar tendenci pelnīt.

Seriāls ir par kādu slimnīcu Menas štatā, kura Pilsoņu kara laikā bija rūpnīca (?). Tajā izcēlās ugunsgrēks un daudzi bērni gāja bojā. Šodienā, kad tā ir kļuvusi par slimnīcu, tajā nonāk vīrietis, kurš visticamāk neizdzīvos. Savā komas stāvoklī viņš redz mazu, nobijušos meitenīti un skudrulāci. Kāda ir to saistība ar pagātni?

Šis seriāls ir balstīts uz Lars von Trier un Morten Arnfred 1994.gada mini-seriālu The Kingdom (vairāk pazīstams ar nosaukumu Riget). Riget neesmu redzējusi, bet saka, ka šajā seriālā ir daudz Riget sižeta elementu, arī vārdi esot salīdzinoši līdzīgi, taču šeit lielu lomu spēlē gari un nāve. To šeit tiešām netrūkst. Seriāls ir pietiekoši spraigs, lai būtu jāseko un jādomā līdzi – kas notiek pa īstam un kas notiek tikai komas/garu līmenī.

Izlasot, ka Stīvens Kings ir seriāla producents, uzreiz šķiet,ka gaidāmas šausmas un liela mistērija. Tomēr tas tā nav. Mistika bija, bet tā bija sajaukta arī ar komisko un nedaudz biedējošo. Slimnīca, kurā reizēm var dzirdēt savādus trokšņus, var uzdzīt šermuļus, bet ja nākamajā kadrā ārsti ap operējamo pacientu dzied vai pacients pēkšņi pamostas un pats dzied, tad tas jau ir komiski. Brīžiem likās, ka tā ir nevis slimnīca, bet psihene, kur pacientu lomā ir arī paši ārsti 😀

Nevienu aktieri seriālā nepazinu, tomēr tas nav šķērslis. Man šķita, ka visi tēlo pietiekoši labi un atbilstoši savai lomai. Vienīgais, kas mani kaitināja, bija Diane Ladd atveidotā varone Sally Druse. Apzinos, ka bez viņas nekas tur nenotiktu, bet man viņa krita uz nerviem ar saviem tekstiem un darbībām. Brīžiem pat gribējās saukt: ”Ko lien, kur neprasa?” Bet, jā… bez viņas tur nekas neatrisinātos.

Savelkot visu kopā, varu teikt, ka seriāls ir labs un man patika, jo tajā varēja atrast mistiku, šausmas un komisko. Un tas viss tikai 13 sērijās!

Skyforger

Vakar, 10.augustā, Skyforger uzstājās Seno tradīciju festivālā Tērvetē ar folk koncertu. Spītējot lietum un nedaudz vēsajam vakaram/naktij, es viņu uzstāšanos izbaudīju pilnībā. Biju salijusi, vēlāk bija auksts, bet to atsvēra viņu lieliskais, nē – fantastiskais koncerts brīvā dabā. Šādus es viņus dzīvajā līdz šim nebiju dzirdējusi, tāpēc arī spītēju laikapstākļiem. Ko es runāju? Es būtu braukusi arī ja tas nebūtu bijis folk koncerts. 😀 Lielākā daļa dziesmu, ko viņi izpildīja, bija no viņu albuma ”Zobena dziesma”. Mazliet žēl, ka neizskanēja Migla, migla, rasa, rasa, jo to folk variantā neesmu dzirdējusi, bet koncertam beidzoties, mēs paši to dziedājām, bet grupa smaidīja. Vispār – nu tāāāds pozitīvo enerģiju lādiņš, ka tikai turies!

Šis gan nav no vakardienas, bet vienalga: klikšķināt šeit.

P. S. Bija arī Iļģi un labi spēlēja. Forši bija vērot, kā daudzi estrādes priekšā, lietum līstot, dejo dažādas dejas 🙂

Gads Provansā

Gaišs vāks, visnotaļ vasarīgs vāka noformējums… Pītera Meila (Peter Mayle, 1939) darbs Gads Provansā (1989) noteikti ir gan vasaras darbs, jo ir tik daudz saulainu aprakstu un viegls stāstījumā, gan ziemas darbs, kad aukstajos mēnešos sildītu darba dzirkstošais humors.

Reiz, 80-to gadu beigās, Pīters Meils kopā ar sievu izdomā pārcelties uz Provansu. Tas bija viņu senlolotais sapnis – dzīvot ārzemēs. Grāmata vēsta par viņu pirmo gadu Provansā un visu, kas tur bija jāpiedzīvo – birokrātijas jūgs, ieilgušais mājas remonts, kazu sacīkstes un daudz kas cits.

Pirmais, ko es par šo grāmatu varu teikt – tā bija tik garšīga! Nu tik garšīga, ka es neizturēju un gāju cept improvizētu pīrāgu. 😀 Grāmatā nepārtraukti tiek pieminēta franču kulinārija un ko tad viņi ir ēduši šoreiz.  Tas mudina darbu lasīt, ja pašam ir kaut kas pie rokas vai paēdušam. Protams, nevaru nepieminēt nemitīgo vīna dzeršanu. Pie viena ēdiena baltvīns, pie cita sarkanvīns, šis vīns tikai ar kazas sieru, kas pārliets ar augstākās klases olīveļļu, savukārt šis – baudīšanai pie baseina. Apbrīnojami, kā viņi neapjūk plašajā klāstā!

Līdzīgi, kā S. Klārka ”Ellīgs gads Parīzē”, arī šis darbs ir sadalīts nodaļās-mēnešos un vēsta par katra mēneša spilgtākajiem piedzīvojumiem. Meils šos piedzīvojumus klāsta ar vieglu ironiju, humoru un vieglumu. Savā tekstā viņš stāsta gan par īpašo franču šarmu, gan par to, kas viņiem kā angļiem, jāiepazīst par frančiem (mentalitāte + īpašā žestu valoda).

Laikapstākļu ietekme uz Provansas iedzīvotājiem ir tūlītēja un acīmredzama. Viņi uzskata, ka saulei jāspīd katru dienu, un, ja tā nav, viņiem lielā mērā sabojājas garastāvoklis. Lietu viņi uztver kā personisku apvainojumu, nokar galvu un, iegājuši kafejnīcā, izsaka cits citam līdzjūtību. /18.lpp./

Lai nu kā, darbs uzrakstīts nedaudz dzēlīgi par provansiešu paradumiem, tomēr aiz tā visa var nojaust, ka autoram un viņa sievai patīk vietējo dzīvesveids un reģiona daba (apmeties Liberonu kalnu pakājē). Tāpat var just, ka autors kopā ar sievu izbauda visu, ko piedāvā Provansa. Viņam esot vēl darbi par dzīvi Provansā, tāpēc pieļauju, ka tajos atklāts vēl daudz vairāk, nekā šajā darbā. Šis ir veltīts iepazīstot apkārtni, iekārtojoties un veidojot māju sajūtu. Domāju, ka kādreiz paskatīšos, ko vēl viņš ir sarakstījis, jo – atkārtošos – viņa valoda ir burvīga, dzirkstoša un humoristiski dzēlīga.

P.S. Pēc grāmatas motīviem 1993.gadā ir uzņemts TV mini-seriāls ar tādu pašu nosaukumu (1 sezona, 12 sērijas), kā arī 2006.g. filma A Good Year ar R. Krova piedalīšanos (filmu esmu redzējusi, bet nezināju, ka tā ir pēc šī darba motīviem!).