Staļina govis

sofioksanen1703hr_jlŠī ir jau mana otrā pazīšanās ar somu rakstnieci Sofi Oksanenu (Sofi Oksanen, 1977) . Viņas romāns Staļina govis ir tapis jau pirms 10 gadiem (2003), bet latviski iztulkots tikai nesen. Pēc izlasīšanas secināju, ka mums ir nepieciešams vairāk šādu darbu!

Romāns vēsta par trīs sievietēm – omi Sofiju, mammu Katarīnu un meitu Annu. Katra izdzīvo savas paaudzes grūtības un problēmas. Sofija izdzīvo Staļina laiku un laiku pēc viņa nāves, kad aktuāli ir stukačot, Katarīna izdzīvo padomju 70. un 80.gadus, kad Somija skaitījās kapitālistiska valsts, tātad bagāta, savukārt Anna vairāk ir saistīta ar 90.gadiem, kad daudzi pustautieši (pusugauniete, pussomiete) kaunas par savu izcelsmi un cīnās par savu vietu zem saules un vēl tā slimība…

Darba stāsts ir sadalīts trijos slāņos, tādējādi ļoti spilgti tiek parādītas krasās atšķirības par dzīvi iekš un aiz ”dzelzs priekškara”. Tas, kas vieniem liekas pilnīgi normāliem, otriem nāk kā milzīgs pārsteigums. Piemēram, igauņiem neesošās kafijas pauzes, vispār īstas kafijas… Vispār, tas kā PS organizēja biedru dzīvi… lai arī man tas nav nekāds jaunums, izstudēts teju vai krustu šķērsu, tomēr vienalga man tas liekas briesmīgi un katru reizi no jauna liek nepiekrītoši grozīt galvu. Neizpildāmās nodevas, nakts reidi, braukšanas atļaujas u.tml. lietas. Savukārt, Somija… tā taču kapitāla valsts. Tur ir nauda, tur ir mantas, kuras var slepus pārdot Igaunijā. Bet tā jau ir tikai ārpuse. Nekur jau nav viegli.

Man Oksanenā patīk tas, ka viņa raksta par reālām lietām, kuras ietērptas it kā daiļliteratūras rāmjos, tomēr tajā pašā laikā šos stāstus var uztvert arī par laikmeta dokumentāciju. Piemēram, omes Sofijas dzīvesstāsts noteikti ir pazīstams daudzām šobrīd esošajām pensionārēm, tāpat arī Katarīnas, kuras vīrs ir ārzemnieks (soms), bet kā parasti – vissirtikjaukiunpuķaini – ir tikai sākumā, kā arī Annas stāsts un viņas cīņa pašai ar sevi un bulīmiju un par savu nākotni.

Darbs lasās ļoti viegli un lai gan nenotiek nekādi pēkšņi sižeta pavērsieni, tas tomēr savā tvērienā satur visu laiku. Arī tas man šajā autorē patīk. Vienmēr nav jāizdomā kaut kas dramatisks, uzmanību var noturēt arī šādi un droši varu teikt – ar tuvām lietām un vietām (piemēram, pārtikas un visādi citādi taloni, kurus es neatceros; bērnības īrisi, kuri vairs nav dabūjami vai ir dabūjami uzlaboti un tādējādi sliktāki, jo negaršo vairs pēc bērnības utt.). Varētu teikt, ka šis romāns ir skaudrs un pilns nepiepildītu sapņu un cerību. Vienai tie ir palikuši nepiepildīti politiskās varas dēļ, otrai – iespējams, ka to varētu saukt par ilūziju sagrūšanu, taču trešā to visu norakstīja pati. Bet tomēr! Viņas ir stipras un turas pretī liktenim, izdomā dažādus veidus, kā apiet likumīgo, lai sasniegtu sirdsmieru (vēstuļu apmaiņa). Lai arī kas notiktu, ir jāturas kopā ar savu ģimeni.

Noteikti iesaku izlasīt!