Staļina govis

sofioksanen1703hr_jlŠī ir jau mana otrā pazīšanās ar somu rakstnieci Sofi Oksanenu (Sofi Oksanen, 1977) . Viņas romāns Staļina govis ir tapis jau pirms 10 gadiem (2003), bet latviski iztulkots tikai nesen. Pēc izlasīšanas secināju, ka mums ir nepieciešams vairāk šādu darbu!

Romāns vēsta par trīs sievietēm – omi Sofiju, mammu Katarīnu un meitu Annu. Katra izdzīvo savas paaudzes grūtības un problēmas. Sofija izdzīvo Staļina laiku un laiku pēc viņa nāves, kad aktuāli ir stukačot, Katarīna izdzīvo padomju 70. un 80.gadus, kad Somija skaitījās kapitālistiska valsts, tātad bagāta, savukārt Anna vairāk ir saistīta ar 90.gadiem, kad daudzi pustautieši (pusugauniete, pussomiete) kaunas par savu izcelsmi un cīnās par savu vietu zem saules un vēl tā slimība…

Darba stāsts ir sadalīts trijos slāņos, tādējādi ļoti spilgti tiek parādītas krasās atšķirības par dzīvi iekš un aiz ”dzelzs priekškara”. Tas, kas vieniem liekas pilnīgi normāliem, otriem nāk kā milzīgs pārsteigums. Piemēram, igauņiem neesošās kafijas pauzes, vispār īstas kafijas… Vispār, tas kā PS organizēja biedru dzīvi… lai arī man tas nav nekāds jaunums, izstudēts teju vai krustu šķērsu, tomēr vienalga man tas liekas briesmīgi un katru reizi no jauna liek nepiekrītoši grozīt galvu. Neizpildāmās nodevas, nakts reidi, braukšanas atļaujas u.tml. lietas. Savukārt, Somija… tā taču kapitāla valsts. Tur ir nauda, tur ir mantas, kuras var slepus pārdot Igaunijā. Bet tā jau ir tikai ārpuse. Nekur jau nav viegli.

Man Oksanenā patīk tas, ka viņa raksta par reālām lietām, kuras ietērptas it kā daiļliteratūras rāmjos, tomēr tajā pašā laikā šos stāstus var uztvert arī par laikmeta dokumentāciju. Piemēram, omes Sofijas dzīvesstāsts noteikti ir pazīstams daudzām šobrīd esošajām pensionārēm, tāpat arī Katarīnas, kuras vīrs ir ārzemnieks (soms), bet kā parasti – vissirtikjaukiunpuķaini – ir tikai sākumā, kā arī Annas stāsts un viņas cīņa pašai ar sevi un bulīmiju un par savu nākotni.

Darbs lasās ļoti viegli un lai gan nenotiek nekādi pēkšņi sižeta pavērsieni, tas tomēr savā tvērienā satur visu laiku. Arī tas man šajā autorē patīk. Vienmēr nav jāizdomā kaut kas dramatisks, uzmanību var noturēt arī šādi un droši varu teikt – ar tuvām lietām un vietām (piemēram, pārtikas un visādi citādi taloni, kurus es neatceros; bērnības īrisi, kuri vairs nav dabūjami vai ir dabūjami uzlaboti un tādējādi sliktāki, jo negaršo vairs pēc bērnības utt.). Varētu teikt, ka šis romāns ir skaudrs un pilns nepiepildītu sapņu un cerību. Vienai tie ir palikuši nepiepildīti politiskās varas dēļ, otrai – iespējams, ka to varētu saukt par ilūziju sagrūšanu, taču trešā to visu norakstīja pati. Bet tomēr! Viņas ir stipras un turas pretī liktenim, izdomā dažādus veidus, kā apiet likumīgo, lai sasniegtu sirdsmieru (vēstuļu apmaiņa). Lai arī kas notiktu, ir jāturas kopā ar savu ģimeni.

Noteikti iesaku izlasīt!

Therapy

change yourselfVienīgais iemesls, kāpēc es izvēlējos apmeklēt šo izstādi, bija tas, ka tai fonā būs mūzika (nu, es sākumā domāju, ka tā būs; izrādījās nedaudz citādi). Glezniecība mani neuzrunā, bet viss jau atkarīgs no tās mākslas, vai ne? Tā nu nolēmu apmeklēt izstādi Therapy.

Šī ir Agneses Melbārdes pirmā gleznu personālizstāde. Lai to padarītu īpašāku, projektā iesaistīts arī Rihards Zaļupe, kurš radījis mūziku. Es biju iedomājusies, ka vienkārši sarakstīta mūzika, bet nē – katrs skaņdarbs radīts balstoties uz konkrētās gleznas ideju. Tā kā droši var teikt, ka šī ir izstāde ar sajūtām. Nostājies gleznas priekšā, uzliec austiņas un iegrimsti stāstā.

Izrādās – izstāde, kurā ir tikai 9 gleznas, var pavadīt daudz laika. Gribas noklausīties visu pie visām gleznām. Un kamēr austiņās skan mūzika, var izpētīt katru gleznas detaļu. Tur biezāks un izteiksmīgāks krāsas klājums, šeit krāsa ir notecējusi, radot emocijas (piemēram, gleznai ar nosaukumu Messian). Man pašai ļoti patika Orient un tai radītā mūzika (kolāžā pirmā glezna), Балет (trešā glezna) un idejiski interesanta šķita Girl with Maxima (otrā glezna – kaut kādā sižetā teica, ka darba ideja esot radusies tāpēc, ka ārā sācis līt lietus un kāda sieviete uz galvas uzlikusi maisiņu). Kopumā izstāde tiešām ir kā terapija, kuras laikā var arī atslābināties, gan arī izdomāties krustu šķērsu.

therapy

P. S. Atvainojos par briesmīgo foto kvalitāti + Paldies māksliniecei par lielisko sajūtu izstādi!

Nelielu muzikālu ieskatu var gūt => šeit!

Jelgava ’94

jonevsNeticēju, ka arī līdz manai bibliotēkai nonāks šī grāmata. Bet reizēm jau brīnumi notiek. Katrā ziņā es biju laimīga, ka arī es varu izlasīt Jāņa Joņeva (1980) atmiņu stāstu Jelgava ’94 (2013). Atļaujos to dēvēt par atmiņu stāstu, jo nekādu pierakstu par šo laiku nav. Viņš arī pats intervijā atzīst, ka balstījies uz atmiņām, tāpēc šis nekādā ziņā nav memuārs (tātad neprecizitātes pieļaujamas).

Toreiz mūzika bija skaļāka, bandīti bīstamāki un mati garāki. Cilvēki sēdēja zālājos, brauca bez biļetēm, devās nezināmos virzienos, neklausīja vecākus. Brist naktī pa upi uz koncertu bija daudz svarīgāk nekā plānot finanses. Šie vārdi lasāmi uz grāmatas aizmugurējā vāka.

Vispirms jau man jāizsaka atzinība autoram par ideju – dokumentēt savu jaunību, jo par 90.gadiem ir lasāms maz. Man šķiet, ka par Latvijas mūziku vispār ir maz literatūras, tāpēc jebkurš izdotais darbs ir vērtīgs un ļauj šo laiku apskatīt no dažādiem rakursiem. Autors piedāvā Jelgavas underground mūzikas rašanās sākumu no 94. – 97.gadam. Man bija interesanti lasīt, jo man pašai tajā laikā bija vien daži gadiņi.

Darbā tiek minētas daudzas zināmas grupas un cilvēki. Tas satuvina ar stāstu. Vēl vairāk satuvina tas, ka viss notiek man zināmā vietā (tas nekas, ka es nezinu visas autora pieminētās Jelgavas vietas). Jāatzīst, ka tajā laikā jaunieši tiešām bija daudz trakulīgāki, daudz vairāk kāri uz piedzīvojumiem. Jātiek uz koncertu, bet nav naudas? Sīkums! Vilcienā brauc kā zaķi, koncertā iešmauc ar viltību (tagad tas vairs nav iespējams). Galvenais, ka ir nauda dzērieniem! Darba beigās var just autora nostaļģiju pēc tiem laikiem. Domāju, ka tie, kuri šo lasa un ir ap 30, ka arī viņiem ir nostaļģija pēc tiem trakulīgajiem, brīvajiem 90-tajiem. Pēc tā iekšējā dumpja pret pasaules pastāvošo kārtību un vēlmes atšķirties.

Patīkami lasīt, ja viss ir uzrakstīts tik vieglā valodā un tādā izteiksmes veidā, kas liek brīžiem smaidīt. Piemēram:

Nospēlēja Dzelzs Vilks, labi nospēlēja, toreiz tā bija īsta mūzika, nevis vēja gaudas izžautās zeķēs kā tagad /252.lpp./

vai

Tad grupai [Mayhem] pievienojās inteliģents jauneklis Kristiāns Vikerness, kuršs tikko bija nomainījis savu nepiemēroto vārdu un tagad dēvējās Vargs Vikerness aka grāfs Grišnaks. Kas par izvēli! Grišnaks bija orku kapteinis no katoļu pasakas ”Gredzenu pavēlnieks”. /163.lpp./

Patiesībā, citēt šo grāmatu varētu vēl un vēl, bet nevar jau visu priekšā uzrakstīt. Vēl lasot darbu, atcerējos jau piemirstas lietas no bērnības – Yuppi pulverīšus, no kuriem varēja uztaisīt ”limonādi”, kasetes…

Tā kā darbā tiek pieminētas ļoti daudzas grupas (ne tikai ārzemju, bet arī pašmāju), tad beigšu ar šo dziesmu: Carcass – Polarized

Zeme zem viņas kājām

The 2009 New Yorker Festival: Fiction NightBeidzot! Ja es neko neesmu palaidusi garām, tad esmu izlasījusi visus tulkotos Rušdi (Rushdie) darbus (manā īpašumā gan trūkst divi, bet lasīti). Kā pēdējais no 8 tulkotajiem darbiem man bija palicis Zeme zem viņas kājām: stāsts par mīlu, nāvi un rokenrolu (1999). Jāatzīstas, ka šis darbs manā plauktā nostāvēja pusgadu – tik daudz laika man vajadzēja, lai saņemtos izlasīt viņa kārtējo ķieģelīti.

Stāsta centrā ir trīs – Ormuss, Vina un viņš, Rājs, kurš šo stāstu stāsta. Vina un Ormuss – starp viņiem valda episka mīla, kura ir tik liela un spēcīga, ka ar to pat ir jācīnās. Rājs? Ormusa bērnības draugs un Vinas bijušais mīļākais. Rājs izstāsta visu – gan bērnības ainas, gan karjeras izaugsmi, gan arī nāvi. Viņš izstāsta biogrāfijas no A – Z.

Kā jau visos savos darbos, Rušdi maģisko reālismu savienojis ar sociālo vēsturi un ģeogrāfiju. Man šķiet, ka šis ir viņa visglobālākais darbs – tajā ir ne tikai Indija, bet arī Anglija un Amerika (varbūt bija vēl kāda valsts, bet tagad neatminos). Šim darbam par fonu kalpo vēsturiskie notikumi no apmēram no 60. – 90.g.s. Visspēcīgāk šis fons parādās, kad Rājs vēsta par 60. un 70.gadiem, jo tas ir ne tikai politisko notikumu laiks, bet arī rokmūzikas rašanās laiks. Un mūzikai šai darbā ir ierādīta liela loma, jo Vina un Ormuss nodibināja supergrupu – VTO.

Man šķiet, ka Rušdi caur Vinu un Ormusu lieliski rāda, kāda var būt mīlestība un kādus upurus var nest tās dēļ. Viss tas gaidīšanas laiks, nežēlīgie zvēresti, sāpināšana… bet mīlestība vienalga starp šiem abiem tēliem virmoja. Personīgi mani gan nedaudz tracināja Vinas tēls, jo radīja tādu haosa iespaidu un ka viņa pati nezina, ko grib. Savukārt, Ormusam šī mīlestība mūža nogalē pārvērtās par apsēstību… Man mazliet sametās žēl Rāja, jo viņš arī tika netieši iesaistīts šajā mīlestībā, vienmēr kā otrā vijole. Un kā gan, lai viņš pasaka draugam, ka arī viņš mīl Vinu?

Manuprāt, Rušdi ļoti meistarīgi savienoja savu stāstu ar rokmūzikas rašanās laiku. Stāstā ir parādīts, kāpēc šāda mūzika ir radusies (no sociālā aspekta – dumpis pret notiekošo, par citādību, par mieru utt.). Arī Vina un Ormuss iesaistījās šajā mūzikas žanrā, jo viņai bija ļoti laba un piemērota balss (Rājs ir fotogrāfs, kurš fotografē nāvi karazonās, bet kad tas apnīk, pievēršas modelēm…). Kā jau tiem laikiem pieņemts, arī stāsta varoņi ir atklāti pret publiku, rīko ballītes, apreibinās…

Neesmu pārliecināta, vai man šis darbs patika tikpat lielā mērā kā citi viņa darbi, jo kaut kas tajā visā nenonāca līdz manai, mm, saprašanai (?). Varbūt pie vainas bija Vina, varbūt tās dažas lapas darba beigās, kuru stāsts man likās lieks… nezinu. Kaut kā bija šķitis, ka stāsts beigsies gandrīz ar to pašu stāstu, kas tiek atklāts jau pašā darba sākumā – zemestrīce. Bet nē! Tas turpinājās, ievadot jau iespējamo nākamo stāsta sižetu. Bet ja atskaita to visu – Rušdi ir meistars lielu un spēcīgu stāstu radīšanā.

P.S. Ja darba beigās nebūtu publicēts pēcvārds, es šo faktu nemaz nezinātu. Kad stāsts bija uzrakstīts, Rušdi manuskriptu lasīšanai bija iedevis Bono (U2). Stāsta ieintriģēts, U2 sacerēja tāda paša nosaukumu dziesmu – The Ground Beneath Her Feet (šīs dziesmas vārdi ir atrodami arī stāstā, tāpēc es nezinu, vai ”sacerēja” ir īstais vārds). Dziesmu var noklausīties šeit.

P.P.S. Pēc kādiem literāriem darbiem vēl ir tapušas dziesmas?

Mazais tūrisms Cēsīs

Lūk, ko dara profesionālas fotogrāfijas. Atlika man pagājušā gada kalendārā ieraudzīt Cēsu vecpilsētu no augšas, lai es iedegtos vēlmē pati to visu apskatīt. Man bija nepieciešams tikai gads, lai kādu pielauztu braukt kopā ar mani 😀 Jāpiebilst, ka pilsētās mani interesē tikai vecpilsēta. Tas ir, vecpilsēta ir tas, ko es vienmēr gribu apskatīt kā pirmo. Ja bez tās ir vēl kādas interesantas vietas, tad tās es apskatu tikai pēc tam. Piedāvāju nelielu ieskatu:

IMG_4383Vecpilsētas aina. Izrādās, ka Cēsis atrodas Vidzemes centrā un varu tikai piekrist apgalvojumam, ka tā ir ļoti skaista, sakopta pilsēta. Man ļoti patika, ka vecpilsētā ir saglabāts vēsturiskums – viduslaiku bruģējums, ēku sarkanie kārniņu jumti un ēku fasādes (protams, tas viss ir atjaunots). Ja būs izdevība vēl kādu reizi aizbraukt uz turieni, noteikti iešu ”Mājas runā” maršrutu (šajā maršrutā iekļautas 13 (?) vēsturiskās ēkas; stāstus var noklausīties mp3 formātā, lejupielādētus no Cēsu tūrisma mājas lapas).

IMG_4404IMG_4471

Vecā un jaunā pils. Mani pārsteidza tas, ka tās atrodas tik ļoti tuvu viena otrai. Nu, ko tur – blakus. Vecā pils bija viena no pirmajām mūra pilīm 13.gs. (pils ir ļoti labi iekonservēta, tik daudz ir saglabājies no tā laika!). Jāpiebilst, ka pils laika gaidā tika daudzreiz  pārbūvēta un piebūvēta un šobrīd redzamais veidols ir saglabājies no 16.gs. Kā jau visas pilis, šī savu norietu piedzīvoja 18.gadsimtā pēc ugunsgrēka un ja jau drupu stāvoklī, tad pils akmeņus izmantoja citu ēku būvniecībai (pierasta prakse šai laikā). Savukārt Jaunās pils veidošana sākusies 18.gs.b. – 19.gs.s. Par to parūpējās grāfs fon Zīverss, kad pilsēta sāka veidoties par kūrorta un tūrisma pilsētu.

IMG_4400Pils parks. Šī parka izveidei savu roku arī pielika grāfs fon Zīverss. 19.gs. pirmajā pusē bija populāri ierīkot ainavu parkus un pēc sava novietojuma parks ierīkots ļoti veiksmīgā vietā – vēsture jau bija parūpējusies par fonu (pilsdrupas). Parks nav vienkārši apzaļumots līdzenums, bet tajā ir kalni un lejas (ak, kāpnes, kāpnes…). Parka teritorijā iekļauts arī Riekstu kalns, kuru uzskata par Cēsu pilsētas sākumu (11. – 13.gs. esot bijis vendu pilskalns).

IMG_4410Es šo lielo vīru nodēvēju par Frankenšteinu. Tas, protams, iededza mūsu ziņkāri un tā mēs iemaldījāmies izstādē, kura atstāja divējādu pēcgaršu – patika atsevišķas ekspozīcijas (viena spieda uz sajūtām – melna hipnozes telpa un vienīgā gaisma nāk no ekrāna) un bija arī tādas, kuras nepatika, nesapratu un šķita pat riebīgas. Pati izstāde bija izvietota Cēsu bijušajā tipogrāfijā un vieta bija atrasta pat ļoti ideāla (bet tā nebija vienīgā vieta, mākslas dienu ekspozīcijas bija izvietotas pa visu pilsētu).

IMG_4434Gulbīši 🙂 Domāju, ja neesi redzējis šo gulbju pāri, tad neesi bijis Cēsīs. Vismaz es nezinu, kur vēl būtu apskatāmi melnie gulbji. Forši, ka pašvaldība ir par šiem gulbjiem tā parūpējusies – ierobežojuši dīķi, lai tie būtu drošībā no uzbāzīgiem cilvēkiem. Vēl runājot par melniem putniem – kur īsti ir apskatāmi melnie stārķi?

Latgale pa atslēgas caurumu

Pirms pāris nedēļām es saņēmu ielūgumu. Drusku bija jāpadomā vai to pieņemt, jo tas ”pasākums” notika Latgalē! Tā kā man apsolīja arī nelielu ekskursiju, ielūgumu pieņēmu un piedāvāju nelielu foto ieskatu no Latgales, bet ja precīzāk – Rēzeknes un ”laukiem”:

2013_07_05Veidoju kolāžu, lai labāk aptvertu arhitektūru. Apakšējā labajā stūrī ir redzams nu jau slavenais (?) Gors. Piemineklis ”Vienoti Latvijai” tiek dēvēts par Latgales Māru. Vēl, kas interesanti – ja Rīga ir LV galvaspilsēta, tad Rēzekne – Latgales centrs. Kā man teica – beidzot pilsēta tiekot labiekārtota un es to manīju – patīkama pilsēta, sakopta, labiekārtota un salīdzinoši klusa (ņemot vērā tās mērogus).

2013_07_051Nu, ja jau tik tālu, tad uz Zeimuļu arī jāpaskatās. Ēka fascinējoša ne tikai no ārpuses, bet arī no iekšpuses. Interesanti, ka Rēzeknē ar lampiņām ir izrotāts teju viss, arī šī ēka (ne jau šā tā, bet mirgojot; te zila, te sarkana un tad zaļa). Vispār šī ēka ir Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centrs, kurš savu darbību sācis 2012.g. 1.septembrī. Plašāku informāciju par darbības iespējām var iegūt => šeit.

IMG_4262Nu, lūk! Šis man likās tik fantastiski, cik fantastiski vien var būt! Iedomājies, teju pašā pilsētas centrā ir šāda vieta – Rēzeknes pilsdrupas un pilskalns. Tā kā šī vieta ir kļuvusi par iecienītu pastaigu vietu (gan jau, ka arī par pasākumu vietu, jo taisni pretī ir Zeimuļs), cerams, ka tā nepazudīs. Šī pils celta 13.gs.beigās un bijusi divstāvu mūra pils. Tā pildīja militāro funkciju, bet pēc vairākkārtējās postīšanas un izpostīšanas 17.gs., tā netika atjaunota… Šobrīd pilskalnā redzami nocietinājuma fragmenti.

IMG_4268Piemēram, tādi kā šis. Fonā redzama Jēzus Sirds katedrāle (līdz kurai mēs, diemžēl, neaizgājām… bet mūsdienās to dēvē par vienu no lielākajām būvēm).

IMG_4322Izdomājām, ka vajag uz pilsētu paskatīties arī naktī. Austras koks pie Zeimuļa naktī izskatās skaists. Lampiņu dēļ. Šajā brīdī man bija prieks, ka latviešiem ir tik spēcīgas zīmju saknes. 

IMG_4338Mušķērāju iela. Nagļos ir tāds mežs, kurā ir izveidota putnu pilsētiņa. No pilsētiņas centra (laukums, kurā tagad var piknikot) atiet taciņas un katrai ir savs putna nosaukums. Mēs gājām pa šo. Jāpiezīmē, ka interesanta ideja. Stāstu vairs neatceros, bet zinu, ka ideja bija saistīta ar putnu vērošanu (netālu taču atrodas Lubāna ezers).

IMG_4350Mana skatījumā ”Latgaļu sāta” ir veidota pēc Brīvdabas muzeja principa, tikai attiecas uz Latgali (oficiāli tās skaitās Latgales tradicionālās kultūras centrs). Tā atrodas Viļānu novadā un ir nevalstiska organizācija. Vietas misija? Protams, saglabāt latgaliešu etnogrāfiju, kultūrvidi un valodu. Atmosfēra – fantastiska 🙂

Lūk, pavisam nelielais ieskats. Šo dažu dienu laikā, es nepaspēju tā pa īstam iepazīt latgaļu kultūru, bet no tā, ko es paspēju un redzēju – man patika! Galvenais – manā prātā salūza vairāki stereotipi par šo novadu un tas ir jau daudz!

Rozmarijas bērns

levinPirms diezgan krietna laika, es rakstīju par šāda paša nosaukuma filmu (rakstu var lasīt šeit). Es zināju, ka ir arī grāmata, bet nezināju vai tā ir dabūjama. Ir. Šobrīd Zvaigznes grāmatnīcās to pārdod par 1 Ls! Protams, ka es nopirku.

Šis Aira Levina (Ira Levin, 1929 – 2007) darbs ir tapis 1967.gadā un neskatoties uz tā sižetu (kurš priekš tiem laikiem esot bijis zaimojošs), bija viena no labāk 1960-tajos gados pārdotajām grāmatām. Ja Levina pēcvārds ir īsts, tad man prieks, ka viņš nedeva priekšroku citplanētiešiem. Mana uztverē, šī grāmata mūsdienās vairs nespēj iedvest šausmas, bet 60-tajos gados gan!

Stāsts ir par Vudhauzu pāri. Par to, kā viņi ievācas jaunā dzīvoklī Bremfordā, Manhetenā. Viss būtu labi, bet šī māja ir apvīta ar dažādiem mistiskiem šausmu stāstiem. Precīzāk gan būtu teikt, ka stāsts tā pa īstam ir par Rozmariju, kura ir jauna un laimīga mājsaimniece, kura ļoti grib nākotnē trīs bērnus. Šķiet, ka viņas vēlēšanās ir uzklausīta un drīz vien viņa paliek stāvoklī. Taču domas, kas viņu sāk nomākt, nav tās labākās, kādām tām būtu jābūt šajā laikā, arī sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, neatkāpjas…

Levinu mēdz dēvēt par 60-to un 70-to gadu Stīvenu Kingu. Viņš ir bijis no tiem autoriem, kuri meklēja jaunas iespējas, kā šokēt cilvēku. Un atrada, jo lielākās šausmas slēpjas cilvēkā pašā. Levins atrada labu veidu, kā to parādīt. Darbs it kā ir mierīgs, lēnu plūdumu. Viss šķiet teju vai idillisks, bet tā taču nemēdz būt, vai ne? Soli pa solim un atklājas pāris nesakritības, kas vedina Rozmariju uz nelāgām domām. Bet ja nu viņa ir tikai pārpratusi? Šaubas un nepārliecinātība, kas plosa viņas prātu, neļauj skaidri aptvert situāciju. Galu galā, kā jāvērtē viņu vecais kaimiņu pāris – uzbāzīgi vai vienkārši draudzīgi, jo veci? Visādi šādi mazie knifiņi arī uzbur nelielu mistisku pieskaņu, kas daudz labāk atspoguļojās filmā, jo skaņu celiņš arī daudz ko dod.

Stāsts lasās pat ļoti raiti, jo rakstīts vieglā valodā. Gribu vēl īpaši uzteikt vāka noformējumu – ļoti vienkāršs, neuzbāzīgs, bet vienalga piesaista uzmanību. Ja ir vēlme iepazīt veidu, kā šausmināja 20.gs.publiku, iesaku gan izlasīt grāmatu, gan arī noskatīties Romana Polaņska ekranizāciju.

Svētku izstāde

Lai gan Dziesmu svētki jau vairāk kā nedēļu ir jau aiz muguras, tomēr gribas padalīties ar izstādi, kuru man iznāca apmeklēt.

Tautas lietišķās mākslas izstāde ”Dziesma top citādi” bija iekārtota Rīgas Mākslas telpās (vienmēr biju gājusi tai ēkai garām, bet nebiju piefiksējusi, kas tur atrodas). Telpas bija plašas un, ja būtu iespējams, tās varētu būt vēl plašākas. Izstādes iekārtojums man patika – darbu bija ļoooti daudz, bet veiksmīgā iekārtojuma dēļ, viss bija pārskatāms. Pārskatāmību veicināja arī krāsu iedalījums, līdz ar raibs gar acīm nemetās 😀 Kā jau latviešu darbiem pienākas, raksti un izpildījums bija gan latviskās tradīcijās, gan tradicionālās tehnikās (jāpiebilst, ka bija arī daži pārsteiguma momenti).

2013_06_29Segas un paklāji. Tās satītas šādos rullīšos, izskatījās piemīlīgas (zinu, ka dīvains apzīmējums). Šajā sadaļā valdīja tāda krāsu daudzveidība, ka prieks bija skatīties. Par rakstiem – samērā līdzīgi, atšķirības meklējamas vien dažās niansēs.

IMG_4208Šis man izraisīja smaidu. Ļoti labs veids, kā parādīt visus izstādei izvēlētos zeķu pārus. Mans favorītpāris bija pelēkas zeķes, kuru ”kāti” bija izrakstīti ar košu pērļu palīdzību. Šādā stilā bija iekārti arī dūraiņi un pirkstaiņi.

2013_06_291Viss kaut kas. Manu uzticību iekaroja ādas māksla (jo pati esmu ar to nodarbojusies) – tie albumi izskatījās senlaicīgi, arī tas ar to Vecrīgas ielas ainiņu (es teiktu, ka tā ir Aldaru iela). Patika arī pītie groziņi (atsvaidzināja, kā tās lietas darāmas).

IMG_4229Tautas tērpu jostas. Visas stipri līdzīgas, bet…

Protams, ka izstādē bija manāmas vēl daudzas citas lietas, bet šīs ir tās, kas man visvairāk patika un  uzrunāja. Vēl – es laikam dodu priekšroku modernizētam tautiskumam nevis klasiskajam. Ne tikai rakstos, bet arī krāsās.

Apocalyptica meets Wagner

landinggregorKad es pavasarī uzzināju par šādu pasākumu, nodomāju, cik laimīgi ir tie cilvēki, kuri dzīvo Leipcigā, Vācijā un tuvumā tai. Tikai divos koncertšovos – 5. un 6.jūlijā – izskanēja Wagner Reloaded: Apocalyptica meets Wagner. Laikam pasākums ir bijis pat ļoti pieprasīts, jo papildšovs ir izsludināts 27.septembrī (arī Leipcigas arēnā). Jāpiebilst, ka tas viss notiek par godu Vāgneram, kuram šogad apritēja 200 gadu jubileja(22.maijā).

Idejas autors ir Gregor Seyffert (viens no labākajiem pasaules dejotājiem, saņēmis neskaitāmus deju apbalvojumus). Kopumā man šovs patika, tikai kaut kā šķita, ka klātienē tas viss noteikti ir daudz, daudz iespaidīgāk. Jāatzīstas, ka bija vietas, kurās es stāsta ideju nesapratu. Tas tā varētu būt, jo izrāde nebija balstīta uz viņa skaņdarbiem kā tādiem, bet gan uz viņa dzīves gājumu un nozīmīgākajiem darbiem (norāde, ka jāiepazīstas ar viņa personību?). Tas viss tika panākts ar dejas, mākslinieciskuma, teātra, audiovizuālā medija un dzīvās mūzikas palīdzību.

Kāda tam visam saistība ar Apocalypticu? wagner-reloaded-300x228Seyffert gribējis radīt jaunas muzikālās virsotnes, izmantojot mūsdienu rokmūziku un Vāgnera klasiskos darbus, tādējādi šajā kocertšovā/izrādē par komponistiem kļuva Apocalyptica. Man ļoti patika, ka viņus nenolika maliņā, lai spēlē. Bija tā ļoti gaumīgi izdomāts, kā viņus vairākas (!) reizes aktīvi iesaistīt šovā. Arī orķestra novietojums, kurš arī piedalījās muzikālajā izpildījumā, bija ļoti labi pārdomāts – it kā malā, bet tajā pašā laikā visu laiku labi redzami.

Tātad, kā jau minēju, kopumā man patika tas, ko es redzēju. Bija gan spriedze un dinamika, gan arī patīkamas liriskās atkāpes. Audiovizuālais noformējums šo šovu tikai papildināja. Noskatoties šo koncertšovu, apjautu, ka iespējams no šī pasākuma Apocalyptica ir iedvesmojusies savai jaunajai tūrei (Apo+Avanti simfoniskais orķestris [FIN]). Ak, jā. wagnerNevaru nepieminēt, ka man ļoti patika Vāgners, pareizāk sakot, abi Vāgneri kā viņa personības divas puses. Vēl no mirkļiem man patika tas, kā tika attēlota mīlestība un bērnu dzimšana – ļoti oriģināli, līdz šim nebiju to tādā izpildījumā redzējusi.

Par laimi, ir padomāts arī par tiem, kuri uz turieni nevarēja tikt, DVD kvalitātē visu koncertšovu var noskatīties => šeit un šeit (bet nav tik laba kvalitāte).

Trīs vīri laivā

Jerome-k-jerome-mit-dog-smKad priekšā paredzams tāls ceļš, ir pat ļoti svarīgi izlemt, kādu lasāmvielu ņemt līdzi. Man šoreiz kaut kā viegli gāja, jo soma bija pilna līdz augšai – vieta bija tikai mazai, plānai grāmatiņai. Tā nolēmu ņemt un pārlasīt Džeroma K. Džeroma (Jerome Klapka Jerome, 1859 – 1927) darbu Trīs vīri laivā (1889). Protams, ka lasmavielas bija krietni par īsu…

Kurš gan nezina šo klasisko darbu? Bet ja nu tomēr, tad tas ir humoristisks un satīrisks darbs par trīs garlaicības māktiem angļu džentlmeņiem, kuri sevis ārstēšanas nolūkos nolemj doties divu nedēļu laivu izbraucienā. Kā jau paredzams, viņiem brauciens izvēršas gana spraigs, jo paši nav raduši darīt neko 😀

Tā kā šis darbs ir jau vienreiz lasīts, tad iespaids par to ir nedaudz mainījies. Ja es pirmoreiz varēju arī lasot skaļi smieties, tad tagad tas man izraisīja tikai lielu smaidu. Tagad cenšos atminēties, kad tad es šo darbu lasīju pirmo reizi… man sanāk apmēram 4 gadi. Jāpiebilst, ka tagad lasot, humoriņš uz darba beigām mani mazliet nogurdināja, jo vairs nepārsteidza. Kaut kas noiet greizi, tam tagad būtu jābūt smieklīgi, bet man bija tikai: ”Bet, protams!”.

Vispār, 19.gadsimta džentlmeņus var tikai apbrīnot. Par viņu spēju tik dīkdienīgi vadīt savas dienas (ne velti viņi kļuva par hipohondriķiem :D), nodoties modes lietām (šajā gadījumā izbraukumi ar laivām) un tērzēt par samērā muļķīgām lietām. Tas viss liekas interesanti – it kā neko jēdzīgi neprot darīt, bet kaut kā tomēr uz priekšu kuļas. Patīkami, ka autors par to ir ”iesmējis” tādā nedaudz ironiskā un satīriskā stiliņā. To visu viņš rāda ne tikai caur šo laivas braucienu, bet arī caur to dalībnieku – Harisa, Džordža un es (vārdu kaut kā nepiefiksēju) – atmiņu stāstiem par citiem atgadījumiem tamlīdzīgās situācijās. Protams, līdzi devās taču arī suns Montmorensijs, kuram darbā atvēlēta diezgan maza loma…

Kopumā šis darbs ir paredzēts 100% izklaidei un laika īsināšanai ceļojot.

Darbs ir ekranizēts veselas 6(!) reizes – 1920, 1933, 1956, 1961, 1975 un 1979.gadā. Kādu no šīm versijām es noteikti noskatīšos, jo gribas redzēt, kā tā ir vizualizēta.