Karaļa parks

hassinenGrāmata, par kuru bibliotēkā ilgi svārstījos, bet beigās visu izšķīra Somijas faktors (nu, kāpēc neiepazīt vēl kaut ko no somu literatūras?). Pēc izlasīšanas secināju, ka Pirjo Hasinena (Pirjo Hassinen, 1957) ar savu darbu Karaļa parks (2004) savā ziņā ir meistars.

Romāns ar divām sižeta līnijām, kuras tā īsti nemaz nav sasaistītas. Verna ir skolotāja Karaļa parka skolā un ja tā var teikt, viņas hobijs ir pētīt vietējo senās fotogrāfijas un uzzināt viņu dzīvesstāstus, bet Ari – paralizēts vīrietis, kurš guļ Karaļa parka aprūpes centrā. Vienīgais, kas saista šos abus galvenos varoņus, ir parks.

Sākumā bija grūti aptvert sižetu, jo katra mazā nodaļiņa pamīšus stāstīja par vienu vai otru, kā arī autorei ir arī tāds īpatnējs rakstības stils, ka jāatšķetina iedomātas lietas no realitātē notiekošajām (šādu brīžu nav daudz, bet pietiekamā devā, lai spētu brīžiem nedaudz nojukt). Interesanti, ka šis darbs arī bija sadalīts pa mēnešiem (tāpat kā S. Klārka Ellīgs gads Parīzē). Viņas valoda ir plūstoša, it kā viegla, bet tai pat laikā to caurstrāvo skumjas, ilgas, bezcerība, jutekliskums. Lūk, šajā ziņā viņa ir meistars – romānā nav nekādu spraigu notikumu, viss ir rāms, pat pārāk rāms, bet vienalga uzmanība tiek noturēta. Dialogu arī nav pārāk daudz un šoreiz tas ir plusiņš.

Ari – paralizēts no pleciem un uz leju. Kustas tikai galva un ar grūtībām kakls. Cauri visam stāstam tiek parādīts, kā viņa būtība  šādos apstākļos mainās. Kā attīstās dažas slēptas spējas (prāta) un tiek uzdoti kņudinoši jautājumi. Man Ari mazliet sametās žēl, jo viņam nebija, kam šīs idejas izklāstīt. Bija pāris mēģinājumi to atklāt savai sievai un personīgajam kopējam, taču viņi nesaprata. Nav nemaz tik viegli iejusties šī tēla ādā.

Savukārt Verna – pat īsti nezinu. Cik labi ir būt vērotājam? Brīžiem bija grūti saprast,  kas notiek viņas prātā, bet visu pilnīgi noteikti apņēma vientulība. Un sava veida skumjas. It kā ne par sevi, bet tādas vispārīgas. Kādā brīdī viņa aizdomājās par interesantu jautājumu – kur paliek pagātnes ciešanas? Tās joprojām ir šeit vai jau prom? Viņa noteikti bija pieskaitāma pie tiem, kura grib būt laimīga un mīlēta, bet nezina, kā to saglabāt, kad tas ir iegūts.

Vispār, šis ir tas darbs, kuru nevar tā izstāstīt. Tajā ir tik daudz interesantu domu, ka tās varētu virpināt un apdarināt vēl ilgi. Autore ir studējusi filosofiju un to šajā darbā var manīt. Tīras filosofijas šeit nav ne kripatas, bet ir domas, kas aizķeras. Iesaku!