Ellīgs gads Parīzē

stephen clarkeNolemjot ignorēt uz vāka stūrītī iespiestos vārdus ”pasaules bestsellers” un pakļaujoties ieintriģējošajam nosaukumam un suņukum uz vāka, ar interesi sāku lasīt Stīvena Klārka (Stephen Clarke, 1958) debiju Ellīgs gads Parīzē (2004). Darbs sevī ievilka un teksts vienkārši tika apēsts (sižets jau nav nekāds dziļais).

Runājot par sižetu, tad tas ir pavisam vienkāršs – jauns un pieredzējis angļu bisnesmenis Pols Vests, kurš ieradies Francijā, lai palīdzētu kādai kompānijai uzsākt tējas kafejnīcu biznesu. Protams, ja jau esi nolīgts uz gadu, ir loģiski, ka centies integrēties franču sabiedrībā, iepazīstot franču sievietes, virtuvi un kultūru.

Darbs pārsteidza ar savu vieglumu. Man šķita, ka uz darba beigām humors vairs nebija tik dzirkstošs, kā sākot lasīt, bet tas var būt arī tāpēc, ka rakstības stils bija jau iepazīts. Vispār forši, ka anglis var uzrakstīt savus novērojumus par frančiem, pie reizes par tiem pasmejoties. Vēl foršāk ir tas, ka franči par sevi prot pasmieties un šis darbs ir pat ļoti pieprasīts Francijā. Gandrīz vai palika žēl, ka neesmu bijusi Parīzē, bet varbūt kādreiz būs lemts – gribētos pārliecināties, cik daudz no visa lasītā ir patiess 🙂

Pilnīgi droši var teikt, ka šo darbu raksturo trīs atslēgas vārdi – merde (mēsls – gan pārnestā, gan tiešā nozīmē), sievietes un franču mentalitāte. Pilnīgi neticamie liekas, cik ļoti pavirši tur viss notiek (vismaz tāds iespaids paliek, jāpatur gan prātā, ka šis ir daiļdarbs nevis ceļvedis franču kultūrā :D) – gan pašā kompānijā, kur viens cilvēks bez tiešajiem darba pienākumiem paspēj izdarīt vēl 101 sevis interesējošu lietu, gan attieksmē pret apkārtējiem, kur izteiksmīga plecu paraustīšana ir raksturīga un var nozīmēt daudz ko (dari kā zini, man vienalga utt.). Tāpat raksturīgās āra kafejnīcas un pareizo frāžu pateikšana, lai tiešām pasūtītu to, ko vēlas, kā arī garāmejošo sieviešu nopētīšana un izanalizēšana. Streiki – kā gan bez tiem! Jo tuvāk nāca darba beigas, jo vairāk šķita, ka to daudzums ir pārspīlēts, bet ja jau tas tiek pielīdzināts nacionālajam sporta veidam, tad neko darīt :D.

Darbā parādījās interesanta doma par globalizāciju – franči tai pretojas, bet vienalga ir par amerikāņu ātrajām uzkodām un angļu tēju. Man jau šķiet, ka šobrīd izvairīties no globalizācijas ir teju vai neiespējami. Vēl tika pasniegta interesanta teorija par to, kā radās ES 😀 Tagad pārdomājot izlasīto, šķiet, ka šajā darbā var atrast kaut mazas drupačiņas no visām tēmām – sākot no pareizas franču valodas vārdu izrunas līdz par politikai un kompāniju mahinācijām.

Kad ir apnikušas vai iestājies nogurums no nopietnām grāmatām, šis stāsts varētu nākt kā veldze un atspirdzinājums, jo visi ietvertie humoriņi ir gaumīgi, novērojumi par frančiem tieši un zobgalīgi. Protams, neaizmirstot, ka šis ir izklaidējošs, nevis izglītojošs gabals.