Kuru?

Šķiet, ka līdz šim man nav bijusi vajadzība gatavot tik svarīgu dāvanas daļu. Kas un kāpēc, lai paliek noslēpums, bet kuru jūs izvēlētos? Man favorītos ir trīs, bet būtu labi nonākt līdz vienai 😀

IMG_4194

Parīzes sieva

paula mclainLai gan es neesmu Hemingveja daiļrades cienītāja (varbūt tāpēc, ka tā īsti nemaz neesmu ar to iepazinusies?), tik un tā man gribējās izlasīt Paulas Makleinas (Paula McLain, 19..) romānu Parīzes sieva (2011).

Tā pavisam īsi – romāns ir par Hemingveja pirmo sievu Hadliju. Šo laulību stāsta pati Hadlija – gan to, kā viņi satikās, kā precējās un kā vispār viņiem klājās laulības dzīvē. Šķiet, ka uz papīra ir izliktas visas viņu jūtas, emocijas un pārdzīvojumi.

Romāna lielais pluss ir valoda. Tā ir tik teicama un ticama, ka tiešām bija sajūta, ka lasīju Hadlijas memuārus (lai gan tas ir daiļdarbs). Pluss ir arī lielais avotu izklāsts grāmatas beigās, kas arī visu padara vēl ticamāku un ļauj iepazīties ar viņu abu kopdzīvi. Jā, romānā ir meistarīgi parādīta ne tikai Hadlijas emocijas, bet arī Ernesta – caur Hadliju var labi iepazīt Ernestu. Man patīk, ka lasot darbu, es varu iepazīt arī citu laikmetu, vidi, noskaņojumu utt. Šajā darbā visu iepriekš minēto var iepazīt caur un cauri – lieliski parādīta 20.gs.20.gadi Parīzē. Man patika arī tas, ka šī laika mūzika – džezs – šajā grāmatā tik pat kā vispār neparādījās. Parādīja ”kafejnīcu kultūru” un viss.

Šķiet, ka vienmēr varētu būt aktuāls jautājums, cik viegli ir būt lielas personības sievai? Kādai ir jābūt mīlestībai, lai sevi upurētu vīra karjeras dēļ, cīnītos ar vientulību un skumjām? Hadlija bija no vecmodīgajām – viņa nevarēja būt progresīvā karjeriste, esot sieva un māte. Viņai ģimenes dzīve bija svarīgāka. Brīžiem šķita, ka tieši tāpēc kaut kas nogāja greizi. Bet tajā pašā laikā nekas cits nemainījās. Šajā darbā uzskatāmi atkal tika parādīts, kā līdz ar panākumiem (un naudu), mainās draugu loks. Tikpat zīmīgs varētu būt jautājums, cik viegli ir būt māksliniekam, rakstniekam, mūziķim? Kaut kā šķiet, ka ir grūti tajā visā nepazaudēt sevi. Caur Hadlijas stāstu, man kaut kā šķita, ka uz beigām Ernests sevi pazaudēja. Varbūt man tikai tā šķiet.

Par dzīvi – kā mēs cenšamies to notvert – un par mīlestību, kad tā zūd… ” /Sāra Bleika, aizmugurējais vāks/
Izteikties vēl precīzāk par šo romānu, manuprāt, nav iespējams. Izlasīt ir vērts.

Mantotā nolemtība

kiran desaiKiranas Desaji (Kiran Desai, 1971) romāns Mantotā nolemtība (2006) ir par Austrumiem un Rietumiem, par to kopīgajām un atšķirīgajām iezīmēm. 20.gs. 80.gadi ir bijis saspringts laiks gan Austrumiem, gan Rietumiem, bet viens ir skaidrs – katrs savu laimi meklēja saviem līdzekļiem. Kāds to meklēja Rietumu lielajā peļņā, cits – Austrumu politiskajā nestabilitātē.

No vienas puses, iedzīvotājus šokēja šī nežēlība, bet, no otras -, daudzi bija pārsteigti, cik maz viss notiekošais tiem rūpēja. Sēžot mājās bezdarbībā, viņi atklāja, līdz kādam perversumam cilvēka sirds spēj nolaisties; sastopoties ar neiedomājama ļaunuma elpu, cilvēks varēja mierīgi garlaikoties, žāvāties, pilnībā nodoties pazudušas zeķes meklējumiem….” /348.lpp./

Būtībā romāna centrā ir tikai 3 personas un tad ir tie pārējie. Šie pārējie sākumā nedaudz jauc galvu, bet pēc tam tiem tiek ierādīta otrā plāna lomas. Autore ir ļoti izdomas bagāta, jo mērķis visiem tēliem bija viens – būt laimīgiem un harmonijā ar sevi un apkārtni, bet katrs to gribēja panākt citādāk. Vispār, lasot šo darbu, radās sajūta, ka autore ir ļoti pasauli zinoša (arī vēsturi), jo perfekti ir uzrakstījusi gan par Rietumiem – Amerikas imigrantu kvartāliem, kuros labi aprakstīta imigrantu dzīve un vēlēšanās gūt lielo peļņu un attieksmi pret tiem, gan arī par Austrumiem – Indijas ziemeļiem, Nepālu, nemieriem un dzīvi šajā laikā.

Lai gan šis darbs pēc anotācijas mani uzrunāja, ar lasīšanu neveicās tik labi, kā biju iedomājusies. Jā, sākums lasījās tā čābiski, bet kad biju aizlauzusies līdz pusei, tad gan atlikumu izlasīju viens un divi. Tikai tad arī sapratu, cik prasmīgi autore raksta par visu – par cenšanos aizmirst savu pagātni, tradīcijas un tautību (angliskošanās), par pirmo mīlestību, par amerikāņu sapni, par… daudz ko. Šajā darbā vienkopus ir savākti daudz un dažādi knifiņi, sīkumi, dzīves gudrības, vēsturiskās patiesības un vēl daudz kas cits. Tas viss apkopots brīžiem uzjautrinošā, brīžiem – skumjā vēstījumā. Lai nu kā, es noteikti gribētu izlasīt vēl kādu šīs autores veikumu.

Dažādi

Ir nu gan sakrājušies darbiņi! Vieni ir taisīti tāpat vien, paralēli kaut ko skatoties, citi radīti nepieciešamības dēļ.

IMG_4064IMG_4069

Ko darīt, ja veikala aploksnes neapmierina? Provēt tās gatavot pašai. Šis bija labs iemesls, lai beidzot iemēģinātu kvilinga tehniku (pirmā aploksne; tas smērējums nav oriģināli, zem tā ir vārds). Piņķerēšanās bez gala, bet man patika. Nomierinoši. Savukārt otrajai aploksnei centos izveidot aplikāciju, lai pamata krāsa paliktu apakšā (gaišā). Vienīgi, zaļais papīrs nebija tik labs, cik man būtu gribējies un arī tonis fotogrāfijā nav tik košs, cik ir patiesībā 😦

blogs2Mans pirmais mūža ieguldījums 😀 Kopā šie spilveni man aizņēma kādus gadus 5-6, bet ja skaitītu tikai brīžus, kad izšuvu, laika sprīdis būtu krietni mazāks. Kaut kā bija iešāvusies ideja, ka gribu Mikimaušu sēriju un te nu tā ir! Man pašai sirdij vistuvākā ir ”Minija bērnībā”, bet par visneizdevušākos uzskatu ar to zili rāmi – tāda plika šķiet (ja uznāks iedvesma, izdomāšu kā vēl ar pērļu palīdzību to papildināt). Zinu, ka kopumā idejas tematika ir tāda bērnišķīga, bet ko padarīsi? 😀

IMG_4080IMG_4081

Vislabākais laiks, kad greznoties ar auskariem, manuprāt ir vasara. Man pašai šie auskari, diemžēl, neder, bet tam vienmēr noder māsa un draudzenes 🙂 😀 Pirmie ir vienkārši vasarīgi riņķīši, bet otros mēdz dēvēt par krievu lapiņām to formas dēļ (kādēļ tā, nezinu). Šoreiz lapiņām izvēlējos ļoti klasiskas krāsas, bet ņemot citas pērlītes, tās varētu sanākt arī diezgan vieglas un vasarīgas.

Samsara (2011)

Filma-mākslas darbs. Vēl viens pierādījums tam, ka pasaule ir bezgala kontrastaina un pilna krāsām, ar tik daudzām kultūrām un tik dažādām pasaules uztverēm. Dabas un cilvēku roku veidoti brīnumi atrodas mums visapkārt. Tikai acis jātur plaši vaļā. Skaisti!

By elzastory Posted in kino

Karaļa parks

hassinenGrāmata, par kuru bibliotēkā ilgi svārstījos, bet beigās visu izšķīra Somijas faktors (nu, kāpēc neiepazīt vēl kaut ko no somu literatūras?). Pēc izlasīšanas secināju, ka Pirjo Hasinena (Pirjo Hassinen, 1957) ar savu darbu Karaļa parks (2004) savā ziņā ir meistars.

Romāns ar divām sižeta līnijām, kuras tā īsti nemaz nav sasaistītas. Verna ir skolotāja Karaļa parka skolā un ja tā var teikt, viņas hobijs ir pētīt vietējo senās fotogrāfijas un uzzināt viņu dzīvesstāstus, bet Ari – paralizēts vīrietis, kurš guļ Karaļa parka aprūpes centrā. Vienīgais, kas saista šos abus galvenos varoņus, ir parks.

Sākumā bija grūti aptvert sižetu, jo katra mazā nodaļiņa pamīšus stāstīja par vienu vai otru, kā arī autorei ir arī tāds īpatnējs rakstības stils, ka jāatšķetina iedomātas lietas no realitātē notiekošajām (šādu brīžu nav daudz, bet pietiekamā devā, lai spētu brīžiem nedaudz nojukt). Interesanti, ka šis darbs arī bija sadalīts pa mēnešiem (tāpat kā S. Klārka Ellīgs gads Parīzē). Viņas valoda ir plūstoša, it kā viegla, bet tai pat laikā to caurstrāvo skumjas, ilgas, bezcerība, jutekliskums. Lūk, šajā ziņā viņa ir meistars – romānā nav nekādu spraigu notikumu, viss ir rāms, pat pārāk rāms, bet vienalga uzmanība tiek noturēta. Dialogu arī nav pārāk daudz un šoreiz tas ir plusiņš.

Ari – paralizēts no pleciem un uz leju. Kustas tikai galva un ar grūtībām kakls. Cauri visam stāstam tiek parādīts, kā viņa būtība  šādos apstākļos mainās. Kā attīstās dažas slēptas spējas (prāta) un tiek uzdoti kņudinoši jautājumi. Man Ari mazliet sametās žēl, jo viņam nebija, kam šīs idejas izklāstīt. Bija pāris mēģinājumi to atklāt savai sievai un personīgajam kopējam, taču viņi nesaprata. Nav nemaz tik viegli iejusties šī tēla ādā.

Savukārt Verna – pat īsti nezinu. Cik labi ir būt vērotājam? Brīžiem bija grūti saprast,  kas notiek viņas prātā, bet visu pilnīgi noteikti apņēma vientulība. Un sava veida skumjas. It kā ne par sevi, bet tādas vispārīgas. Kādā brīdī viņa aizdomājās par interesantu jautājumu – kur paliek pagātnes ciešanas? Tās joprojām ir šeit vai jau prom? Viņa noteikti bija pieskaitāma pie tiem, kura grib būt laimīga un mīlēta, bet nezina, kā to saglabāt, kad tas ir iegūts.

Vispār, šis ir tas darbs, kuru nevar tā izstāstīt. Tajā ir tik daudz interesantu domu, ka tās varētu virpināt un apdarināt vēl ilgi. Autore ir studējusi filosofiju un to šajā darbā var manīt. Tīras filosofijas šeit nav ne kripatas, bet ir domas, kas aizķeras. Iesaku!

Man on the Moon (1999)

man-on-the-moon-1999Kaut kā tā bija sagadījies, ka nebiju redzējusi šo Džima Kerija filmu. Skatoties to, man bija divējādas izjūtas – it kā patika, it kā nē, bet pēc noskatīšanās uzzinot, ka Kerija varonis ir bijis reāls cilvēks, vispār vairs neko nesapratu.

George Shapiro: You’re insane, but you might also be brilliant.

Stāsts ir par Endiju Kaufmanu (J. Carrey) – par viņa dzīvi un karjeru. Viņa personība ir bijusi neizprotama – brīžiem uzvedās, kā normāls cilvēks, brīžiem kā pilnībā aptracis. Pieskaitāms pie avangarda komiķiem, lai gan pats uzskatīja, ka nav komiķis.

Man ļoti patika kā šī filma sākās (to var nojaust no bildēm). Melnbalts kadrs un šķietami kautrīgs Endijs. Tas uzreiz radīja tādu īpašu sajūtu un es patiešām bija pievērsusies Endija stāstam. Šī pati ”filmiņa” tika turpināta filmas beigu daļā, bet tad gan sametās skumji (kāpēc, būs jānoskaidro pašiem). Pati filma nav melnbalta, tāds ir tikai sākums. Vispār žēl, jo šai filmai būtu piestāvējis arī melnbaltais tonis. 600full-man-on-the-moon-screenshot

Par komiķiem es neko nezinu, kur nu vēl par šo vienu konkrēto. Tomēr ”ieguglējot” sīkāku informāciju, šķiet, ka filma ir ļoti tuvu patiesībai (pat tērps ar kādu Endijs izgāja ringā ir 1:1).

Sākumā šķiet, ka Endijs ir psihs. Vismaz brīžiem viņš tā uzvedas. Arī tie viņu komiķu jociņi ir tādi, ka nevar saprast – tas ir joks vai īstenībā. Šī ir arī filmas iezīme – reālie notikumi sapludināti ar jokiem, līdz ar to nākas šķetināt, kas notiek pa īstam un kas nē.

Bija arī personāžs, kas mani ļoti tracināja. Tas ir Chuck Zito atveidotais varonis Tony Clifton (ja es pareizi atceros viņa vārdu) – tāds vulgārs, jēliem jokiem, ”tu tik paskaties uz mani!” attieksme. Bet arī viņš it kā bija daļa no joka, it kā īstenība… īsti nesapratu 😀 Lai nu kā, filma atstāj interesantu pēcgaršu.

By elzastory Posted in kino

Rabarberu – bezē kūka

Vienmēr ir patīkami izmēģināt jaunas lietas. Šoreiz paldies teikšu Evijai 🙂 Lai nebūtu jāatkārtojas, tad recepte šai supergardajai kūkai atrodama Evijas blogā => šeit. Vienīgais, ko es darīju citādāk – vidusdaļā nedaudz mazāk cukura un vairāk rabarberu (apmēram 3 gl.). Vienīgais, es aizmirsu nopirkt mandeļu skaidiņas, bet pēc tam bija slinkums iet uz veikalu 😀 Lūk, kas man sanāca:

IMG_4067Lai bezē kārta nenopūstos, man kūka bija jāatstāj dzesēties cepeškrāsnī?

Tibetietes māja

FedericaFederikas de Česko (Federica de Cesco, 1938) romānu Tibetietes māja (2009), paņēmu tādēļ, ka darba nosaukums šķita vēstījam par man nezināmu kultūru – tibetiešu. Lai gan anotācija uz aizmugurējā vāka atklāj par daudz (varbūt man tā šķiet pēc izlasīšanas?), tomēr tā ne uz pusi neatklāj to dramatismu un traģēdiju, kas slēpjas lapās starp vākiem.

Jauna sieviete vārdā Dolkara dzīvo Šveicē, lai gan pēc tautības viņa ir tibetiete. Viņa alkst izzināt savas saknes, tādēļ par to jautā savai amlai – mātei, kurai Šveice ir trimdas zeme. Kāda pagātne ir atstāta Tibetā, par kuru tik spītīgi māte klusē? Galvenais jautājums – kas tāds ir noticis, ja ir tik liela vajadzība klusēt.

Kaut kad pēc pirmo lapu izlasīšanas aizdomājos, ko es vispār zinu par Tibetu? Ar nožēlu nācās secināt, ka praktiski neko – Ķīnas okupēta zeme, kurā var iekļūt tikai ar tūristu grupu, tur piekopj budismu un tur dzīvo Dalailama. A, aģitējot par tās brīvību, pie Esplanādes bieži var redzēt divas tantes izplatām skrejlapas. Tas ir arī viss.

Īsti nezinu, ko autore pētījusi, lai taptu šis darbs, taču tas šķita tik autentisks un īsts. Gandrīz jau varēju iztēloties, cik barbariski ķīnieši ir ieņēmuši Tibetu, kā izrēķinājušies ar cilvēkiem. Izskatās, ka diktatūra visās zemēs ir bijusi vienāda – sākumā sasola Leiputriju un ideālu nākotni, bet pēc tam…. Mani nebeidz pārsteigt fakts, cik viegli ir iespaidojama jaunatne, cik viegli ir likt tai darīt briesmu darbus un visu pārējo (velku paralēli ar 20.gs.vēsturi).

Šajā darbā ļoti skaisti parādīta vienas dzimtas sievietes – cik tās cauri laikiem ir bijušas spēcīgas, izturīgas un turējušās pie savas sirdsapziņas. Tajā pašā laikā labi rādīti arī kontrasti. Tautas armijas šausmas un paralēli tam – Tibetas skaistums un ticība Budam. Vardarbība un īsta mīlestība. Ticība partijai un dvēseles attīrīšana.

Priekš vasaras darbs ir nedaudz par smagu, bet vienalga prieks, ka izlasīju tagad, nevis atliku. Šis darbs man ļoti patika, atskaitot vienu mazu sižeta līniju, kas parādījās darba beigās – uz šī darba fona man tā šķita lieka. Tas man mazliet pabojāja kopainu, bet vienalga iesaku (iespējams, ka tā līnija traucēja tikai man).

Suņu būda

Laikam jāievieš jauns rīta rituāls – trešdienās 8:00 pa jauno radio Boom Fm raida raidījumu Suņu būda, kuru vada Artuss Kaimiņš. Viņš gan vienmēr uzsver, ka tas nav humora raidījums, bet vienalga smieklīgi. Beidzot vismaz ir kāds, kurš jaunos ”talantus” noliek pie vietas. Ar Bergmani gan viņš tā jauki papļāpāja 🙂

Mūzika: Goo Goo Dolls – Iris