30.maijs

Nedēļu ieilgušo klusumu nu var pārtraukt. Tas ir beidzies – gan lielie stresi, gan paniskā pārlasīšana: grāds ir iegūts! 🙂

Šķiet, ka nu jau var arī teikt, ka iestājusies vasara – es tikai vakar pamanīju, cik patiesībā viss ir kļuvis košs – gan šobrīd esošie dzeltenie lauki, gan zaļie meži un parki. Tā vien prasās pēc kārtējā ceļojuma!

Mana vasara ir sākusies labi. Un kā tavējā? 🙂

Mūzika: White Zombie – More Human Than Human

By elzastory Posted in nieki

Pēdas

cornwellSen nebiju lasījusi kriminālromānus, tādēļ nolēmu ķerties klāt Patrīcijas Kornvelas (Patricia Cornwell, 1956) romānam Pēdas (2004). Šis romāns ir pēc kārtas trīspadsmitais, kurā darbojas Keja Skarpeta – tiesu medicīnas eksperte.

Stāsts ir par Keju Skarpetu, kura ierodas Ričmondā, Virdžīnā, lai izmeklēju Džilijas Polsones lietu. Nāves iemesls sākotnēji nav nosakāms, bet Keja izsecina tik daudz, ka viņa ir noslepkavota. Atliek tikai jautājums kāpēc (viņai bija tikai 14 gadu) un kurš tas bija. Tas būtībā ir arī viss, ko var pateikt par sižetu.

Sākšu jau ar to, ka ielasīties bija grūti (man tas izdevās ar otro piegājienu). Kaut kā neuzrunāja Skarpetas personība, tāda auksta (tas man mazliet vilka uz Kauliņu no seriāla Bones; darbs vispār ir līdzīgs šim un CSI seriālam). Tas ir viens. Otrs ir tas, ka man nepatika, ka darbā ir varonis vārdā Edgars Alans Pougs – nopietni? Nebūtu uzvārda pēdējo trīs burtu, sanāktu šausmu rakstnieks. Vismaz vārdi būtu samainīti vietām…

Par pašu darbu – kopumā tas ir uzrakstīts labi, mierīgi (asiņu jūras negāžas un murgi nerādās). Nevaru gan teikt, ka šis ir labākais, ko esmu lasījusi šajā žanrā, bet nebija slikti. Kaut kas starp ”klasiski” un ”klišejiski”. Ja ir izvēlēts šāds romāna ceļš, būtu vairāk prasījies slepkavas domu iztirzājums, kaut kāda viņa personības analīze (nu labi, kaut kāda jau bija, bet klišejiska). Tāpat lasot darbu, kaut kā nevarēja manīt kā lieta tiek atrisināta – notikumi rit uz priekšu, bet tā doma atklājas vēlāk. Brīžiem likās, ka notikumi paliek pusratā, jo darbā iznāca it kā divas sižeta līnijas (labi, ka saistītas). Vēl interesanti ir tas, ka slepkavas vārds atklājas neparasti ātri. Protams, var jau minēt vai tas tiešām ir viņš, bet man šaubu nebija.

Bija kaut kāds brīdis, kad es ilgi grāmatnīcā metu acis uz šīs pašas autores darbu ”Līķu muša”, bet izlasot ”Pēdas”, sapratu, ka ”Līķu mušu” lasīšu tikai tad, ja dabūšu bibliotēkā un nebūs nekā cita lasāma. Pieļauju, ka tas ir stipri līdzīgs šim darbam – vienu reizi izlasi un gandrīz uzreiz aizmirsti.

Gothic style – melns

Jāatzīstas, ka man vienmēr apbrīnā paliek mute vaļā, kad es sevi spīdzinu skatoties gotu kaklarotas. Tās ir tik skaistas! Gan tās pavisam vieglās un teju ēteriskās, gan arī tās ”smagās” un visu kaklu nosedzošās. Un, protams, man ieniezējās pirksti vēlmē pašai kaut ko paprovēt.

IMG_4030Vēl nebiju tikusi līdz pat pusei, kad zināju, ka šī kļūs par vienu no manām mīļākajām. Iedomājoties, ka ņemot nedaudz citādākas pērles, bet gatavojot šo pašu rotu, rezultāts būtu pilnīgi citāds.

IMG_4029Piņķerējos pietiekami ilgi, lai saprastu, ka šādas vairs netaisīšu. Kaut kā īsti nepatīk (zaļo, laikam, nepārspēt).

IMG_4036Šī laikam ir pirmā rota, kas man aizņēma tik daudz laika. Pacietību var iemācīties 🙂

Mitago mežs

imagesŠī ir 100% tā grāmata, kas uzrunāja ar vāka noformējumu. Es parasti izlasu arī anotāciju uz aizmugurējā vāka, bet šī neko daudz neatklāj, tikai dažus citātus no paša stāsta. Roberta Holdstoka (Robert Holdstock, 1948 – 2009) darbs Mitago mežs (1984) ir viens no darbiem sērijā par Raiopu mežiem (kopā ir 7 darbi).

Tātad stāsts ir par Ozolmāju un tam apkārt esošo mežu. Mežs ir īpašs, tajā šķietami dzīvo tēli, mežs nelaiž sevī svešiniekus, līdz ar to meža vidieni nav iespējams izpētīt. Taču Kristiāna tēvs un arī Kristiāns tajā ar viltību iekļūst. Vēlāk arī Stīvens, Kristiāna brālis. Kas apdzīvo mežu un kā mainās tā vide, ja tās pirmatnējībā ielaužas mūsdienu cilvēks?

Šķiet, ka šāda veida fantāzijas darbu nebiju lasījusi. Sākotnēji kaut kā bija grūti ielasīties, bet pēc tam aizgāja. Varbūt tāpēc, ka stāsts ir būvēts kā dienasgrāmata, kā atmiņas. Šī bija arī viena no retajām grāmatām, kura lasīšanas laikā kaut ko izraisīja. Man šķita, ka es sajutu mežu un tos tēlus, mitago, kas tur dzīvoja. Pēc sajūtām šķita, ka šī ir rudens grāmata. Iespējams, lasot rudenī, mani būtu vēl vairāk apņēmusi meža aura. Nu, tā sajūta, kas liek cienīt mežu un izraisa bijību pret to.

Lai gan darbs ir iedalīts fantāzijas žanrā, man šķita, ka tajā labi ir iestrādāti aizvēsturiskie mitoloģiskie tēli. Pašu tēlu izskats, mutvārdu tradīcijas un līdz mūsdienām nonākušās leģendas izklausījās gana ticamas. Nezinu, vai ir uzņemta filma, taču labi izstrādāta, tā varētu būt lieliska (nu, lai nav tikai mežonis nr.1., mežonis nr.2. utt.). Labi, ne pārāk ticami izklausījās viss pārējais, kas bija mežā (attiecībā uz vidi un laika posmiem), bet tas var būt arī tāpēc, ka mana iztēle to īsti nespēja uzburt.

It kā neitrāla, it kā nedaudz tracinoša man šķita Gviveneta – mitago tēls, kas uzburts no iztēles un leģendas. Kaut kā nelikās pieņemami, ka viņa spēja iznākt no meža. Labi, viņai bija jāturas tā tuvumā, bet vienalga. Mazliet kaitināja arī tā skriešana viņai pakaļ. Bija vēl pāris vietas un lietas, kas it kā tracināja, bet vienlaicīgi atstāja vienaldzīgu, bet negribu izstāstīt pilnīgi visu. Lai nu kā, šis bija interesants ceļojums uz pirmatnēju, aizvēsturisku mežu un nedaudz biedējoša tikšanās ar tēliem.

GEO

Tikko izlasīju rakstu par Hitleru jaunajā GEO numurā. Biju cerējusi izlasīt kaut ko jaunu, bet nekā. Tikai atsvaidzināju atmiņu. Bet arī labi. Tas nozīmē, ka pasniedzējs F. ir izstāstījis visu, brīžiem man pat likās, ka raksts ir tikai kā atblāzma par tēmu salīdzinājumā ar F. semināriem.

Vēl jaunajā numurā ir daudzsološs raksts par sliņķiem – mani vienmēr ir interesējis jautājums, kāpēc tie ir tik lēni, kā arī lasāms raksts par plastisko ķirurģiju – šoreiz zem skalpeļa guļas vīrieši.

Vispār iesaku GEO. Žurnāls ar plašu skatījumu uz pasaules norisēm, vietām un vēsturi 🙂 Un vēl tās fantastiskās fotogrāfijas!

Mūzika: Spoken – Calm The Storm

Dārzs

Ja pareizi atceros, tad pie šī dārza [kalna] izveides pašos pirmsākumos roku pielika arī Kūfalts. Pilnīgi piekrītu viņa atziņām par dārza kultūru – ka dārzā ir nepieciešams ūdens, jo tajā rotaļājas gaisma un ka takas ir nepieciešamas līkumotas nevis taisnas. Bija vēl viena atziņa – katrā dārzā ir nepieciešama augu un koku daudzveidība (gaumīgi, protams). Ko es gribēju pateikt ar tik garu ievadu? Prieks, ka dārza kultūra vietām tiek arī saglabāta un uzlabota 🙂

IMG_3968

Riekstu cepumi

Cepumi, kuri izrādījās esam tik vienkārši, cik vienkārši var būt. Šo cepumu pluss ir arī tas, ka sastāvdaļas praktiski vienmēr ir atrodamas arī mājās.

Tātad, būs nepieciešams:IMG_3945

  • 2 olas
  • 200g riekstu (man bija apmēram 100 – 125g mandeļu)
  • 200g milti
  • 1 gl. pūdercukurs
  • 1/2 tējk. vaniļas cukurs

Pagatavošana:

  • Olu dzeltenumus samaisa ar pūdercukuru (oriģināli tas ir jāsaputo, bet tas nav iespējams – viss iet pa gaisu un bļodā nepaliek nekas), tad atsevišķi saputo olu baltumus (neaizmirstot par šķipsniņu sāls). Saputotos baltumus iecilā dzeltenumos.
  • Uzmanīgi iecilā arī pārējos produktus, riekstus sasmalcina un arī iejauc.
  • Uz pannas ar tējkaroti liek nelielas mīklas kaudzītes (masa sanāk ķepīga, tāpēc nav iespējams neko konkrētu izveidot vai izrullēt). Tad liek cepeškrāsnī (apmēram 180 – 200 grādos) un cep aptuveni 15min.

Šis un tas

Savu radušos brīvo brīdi izmantoju ķimerējoties ar smalkumiem. Šajā ierakstā – piespraude un aproces 🙂

IMG_3951Sazin kāpēc piespraude fotogrāfijā izskatās tik… nu, katrā ziņā, ”dzīvajā” izskatās dikti mīlīga 🙂

IMG_3952Šīs būtu tās saucamās ”draudzības aproces”, taču šajā gadījumā tās ir vienkārši aproces un tikai vienā eksemplārā.

Mūzika: Völkerball – Radioaktiv

Sajūsmā!

Pēc vakardienas nekādas dienas, šodiena (lai arī nesen kā sākusies) ir vienkārši burvīga!

1) beidzot izdevās atgūt pie dzīvības savu printeri un izprintēt darbu = kaudze ietaupītas naudas

2) APOCALYPTICA UZSTĀSIES RĪGĀ! Par šo ziņu es esmu tik nenormāli priecīga! Koncerts notiks 22.martā (2014), Arēnā Rīga. Jāsāk krāt nauda, jo es taču nevaru laist garām savu favorītgrupu 🙂

Seriāli

Šo ierakstu veltīšu seriāliem. Sākotnēji domāju par katru rakstīt atsevišķi, taču sapratu, ka man nav tik ļoti daudz ko teikt. Jābrīdina, ka šo ierakstu tālāk var nelasīt tie, kuri skatās tikai pirmā svaiguma seriālus, jo šie tādi nebūs. Trīs beigušies pavisam, bet viens iesākts iepriekš, bet vēl gaidāms turpinājums.

  • Haven (2010 – )

???????????????????Seriāls par pilsētiņu Heivenu, Menas štatā, ASV. Ar ko šī pilsēta ir īpaša? 1983.gadā kaut kas notika un pēc šī atgadījuma daļai iedzīvotāju ir kādas īpašas…. sauksim tās par negribētām spējām. Pēc 27 gadiem, pilsētā ierodas FBI aģente Odrija Pārkere. Lai gan pēc uzdevuma izpildes viņa var doties prom, viņa izvēlas palikt. Kāpēc? Tas būs jānoskaidro pašiem.

Seriāls ir balstīts uz Kinga darbu ”Kolorādo bērni”. Skatoties seriālu, ir vietas, kurās var pateikt, ka tas ir Kings. Protams, arī norises vieta ir viņam raksturīga – Mena un tās mazpilsēta. Jāatzīst, ka seriālā redzamās ”spējas” ir samērā oriģinālas. Tas nav tā, ka viens tagad var lasīt domas, bet cits – kļūt neredzams. Katra sērija veltītai vienai mistikai, piemēram, pirmajā sērijā nepārtraukti ir nenormāli laika apstākļi, citā – pārtika kļūst veca utt. Tās nav gluži spējas, bet lietas, kas notiek, kad cilvēks kļūst ļoti satraukts. Vienīgais, kas man sākotnēji šķita dīvaini tas, ka Odrija, kura iepriekš neko tādu nebija piedzīvojusi, tā pavisam normāli uztvēra notiekošo. Tagad zinot tālāko, man tas vairs nešķiet dīvaini. Ja izlaiž epizodi par citplanētiešiem, tad – prieks, ka atklāju šo seriālu! Rudenī gaidāma 4.sezona. Vēl varu piebilst, ka ar katru sezonu Odrijas līnija kļūst interesantāka, bet seriāla pamatlīnija – mistiskās spējas – nedaudz krītas (mans viedoklis).

  • Dark Blue (2009 – 2010)

Man tas bija netipisks seriāls, bet FBI un īpašāDark-Blue-(TV-series)-pic nodaļa. Nodaļa, kurā ir tikai 4 darbinieki. Viņi parasti spēlē iefiltrēšanās spēli, lai atklātu narkodīlerus. Patiesībā, par šo seriālu vairāk nekā īpaša man nav ko teikt, taču patīkami, ka paralēli šai sižeta līnijai, nedaudz tika rādīta arī katru personīgā dzīve. Vēl man patika, ka katra sērija nesākās ar ”mums ir tāda un tāda lieta, tagad jums jāiefiltrējas”, bet sērijai sākoties, spēle jau ir sākta, tādējādi skatītājam pašam jāšķetina, kas par lietu.

Tagad domājot, kāpēc vispār skatījos tās divas sezonas, tad… pat īsti nezinu. Seriālu atradu Dylan McDermott dēļ (pamanīju viņu iekš AHS), tātad tas varētu būt viens iemesls, kāpēc skatījos. Otrs – iespējams, iefiltrēšanās spēļu dēļ. Ņemot visu seriālu kopā, nekas oriģināls, bet noslīpēts.

  • Black Adder (1983 – 1989)

blackadder-rides-againKurš gan nezina ”Melno Čūsku”! Bērnībā man seriāls patika (lai gan neko daudz nesapratu), taču tagad skatoties, tas vairs nešķiet tik smieklīgs. Seriālam ir 4 sezonas, katra veltīta savam gadsimtam. Biju nolēmusi šo seriālu noskatīties, lai atsvaidzinātu atmiņā, taču pirmajai sezonai noskatījos tikai trīs sērijas un tad pārlecu uz otro, jo pirmā sezona man nepatika. Šis būs seriāls brīviem brīžiem, jo ir tikai pusstundu garš un relaksējošs.

  • Slings and Arrows (2003 – 2006)

Seriāls par teātri un tā aizkulisēm. Šķiet, kaslings102510 šāda veida seriāls, šis man ir pirmais. Reiz bija trīs draugi, bet tad viņi pašķīrās. Tomēr kādu dienu, viņi satiekas, tiesa, ne pārāk jaukā momentā – bērēs. Skatoties seriālu, man ik pa laikam prātā ataust Dailes teātra rīkotais pasākums ”Satura rādītājs” – var redzēt dekorācijas, izrāžu maketus, parastos aktierus un dīvas, traku režisoru utt. Šim teātrim seriālā neiet tik spoži kā gribētos, tāpēc ir interesanti paskatīties, kā top izrādes koncepcija, lai piesaistītu skatītājus un lai arī pašiem patiktu (1. sezonā – Hamlets, otrajā – Makbets, trešā man vēl priekšā), kā tiek meklēti aktieri. Pats seriāls varēja būt augstāka līmeņa, bet idejiski ir labi. Pavisam ir 3 sezonas.