Ziedu asinis

Šķiet, ka šis ir viens no skaistākajiem un skumīgākajiem stāstiem, ko es esmu lasījusi pēdējā laikā. Anita Amirrezvani (Anita Amirrezvani, 1961) savā debijas darbā Ziedu asinis (2007) ir ieguldījusi milzu darbu, bet darba rezultātu pasniegusi tik skaistā valodā.

Stāsts ir par vārdā nenosauktu meiteni, kura kopā ar māti, grūtību spiestas, no sava ciema pārceļo uz pilsētu Isfahānu pie sava tēvoča, paklāju darinātāja. Par visu bēdu cēloni tiek uzskatīta asteszvaigzne, jo tā ir atnesusi nelaimi – nāvi un trūkumu. Vai viņas padosies liktenim vai cīnīsies pret to?

Jau ar pirmajām lapām lasītājs tiek ievests 17.gadsimta Persijā un tās mutvārdu tradīcijā – teiksmu stāstīšanā. Katrā grūtā brīdī vai laika īsināšanai vakaros, tika stāstītas senās teiksmas. Taču ne jau šādu tādu, bet tādu, kas atbilda tā brīža situācijai. Tas ir laiks, kad teiksmām ticēja. Man, lasot šīs teiksmas, gribējās ticēt, ka reiz tās neradās tukšā vietā, bet tajā bija kāds grauds patiesības.

Cik skaistā valodā bija izstāstītas teiksmas, tik skaisti bija arī izaustie paklāji. Šie paklāji laikam ir arī viena no pirmajām lietām, kad iedomājos par to, ko austrumnieki darina. Fascinē, cik daudz paklāju meistari šajā darbā iegulda sevi. Ar to es nedomāju tikai tās bezgaldaudzās stundas, kas pavadītas aužot, bet arī to laiku, kad tiek izstrādāts paklāja uzmetums – izdomāt paklāja rakstu un katram ornamentam radīt savu vietu un nozīmi paklājā. Un cik daudz var panākt ar pareizajiem krāsu toņiem! Tie bija aprakstīti tik spilgti, ka spēju tos iztēloties.

Šis romāns vēlreiz pierāda, cik daudz cilvēks var sasniegt ar gribasspēku un apņēmību. Romāna galvenajai varonei līdz mērķa sasniegšanai bija jāizcieš daudz grūtību – ne tikai naudas, bet arī iztikas. Tāpat tas apliecināja manu uzskatu, ka trūcīgie, atšķirībā no bagātajiem un alkatīgajiem, savā mantā padalīsies un ka bēdas vismaz divatā ir vieglāk nest. Man darbā patika radītais Gostahama tēls (tēvocis) – brīžiem gribējās sakost zobus, lai nerūktu par mīkstčaulību, taču visā visumā viņš bija tas atbalsta plecs, lai jaunā sieviete (cik grūti, ja galvenajam tēlam nav vārda!) kaut kā tiktu uz priekšu.

Tā, kā šajā romānā gandrīz viss ir balstīts uz faktiem, es spēju mazliet vairāk un dzīvāk saprast seno Irānu – tradīcijas, kultūru, dažādo slāņu cilvēkus un tā laika mākslu, pie kuras bija pieskaitīta arī paklāju aušana. Brīnišķīgs darbs!

Aplis

Šķiet, ka es pirmo reizi tā iekritu mārketinga tīklos. Man ir tāds neapzināti izstrādājies princips, ka es nelasu grāmatas, ja tās: 1) ir tā brīža populārākais bestsellers (piem., Lārsons), 2) vairums par grāmatu krīt ģībonī (Krēsla) un 3) grāmatas iznākšana tiek sludināta visur un skaļi (Amerikāņu dievi). Kāpēc tā? Īsti nezinu, bet kaut kas manī negrib lasīt darbus, kas izraisa masu psihozi utt. Es varu izlasīt vēlāk, bet uz to brīdi kaut kas mani attur. Matsa Strandberga (Mats Strandberg, 1976) un Sāras B. Elfgrēnas (Sara Bergmark Elfgren, 1980) grāmata Aplis (2011)  ir ierindojama trešajā punktā. Pat nemanīju, kā bibliotēka mana roka pastiepās pēc šīs grāmatas… 😀 Un jā, ja es tur uz vietas būtu izlasījusi, ka tā ir triloģija, es noteikti būtu likusi nost un pagaidījusi, kad būs dabūjamas visas uzreiz. Ja pareizi esmu sapratu nosaukumus, tad otrā sauksies ”Uguns”, bet trešā – ”Engelsforsas stāsti”.

Uzreiz sākšu ar vāka noformējumu. Lasot pēcvārdu, nevarēju saprast, kāpēc autori tik sirsnīgi pasakās par vizuālo noformējumu. Apskatot zviedru grāmatas vāciņu, sapratu. Šis man patīk daudz labāk, nekā latviešu noformētais vāciņš ar meiteni. Kad izlasīju darbu, es sapratu, kāpēc ir šī meitene, bet zviedru variants ir saistošāks.

Tātad, notikumi risinās Engelsforsā – mazā Zviedrijas pilsētiņā, kurā dzīvo arī sešas meitenes, kuras ir Izredzētās. Atskaitot šo faktu, viņas nekas nesaista, tāpēc sadarbība ir grūta. Tomēr viņām ir jāsadarbojās, lai iznīcinātu ļaunumu. Ļaunumu, kas jau no seniem laikiem vajā raganas.

Vērtējot visu sižetu kopā, tas nav nekas jauns. Tomēr izpildījumā gan manīju šādas tādas jaunas vēsmas. Man patika, ka raganas bija mūsdienīgas un nevienai nebija jāģērbjas paltrakos un jālido ar slotu. Visas bija tikko sākušas mācību gaitas ģimnāzijā, visām ir ap 16 gadu un visām ir pusaudžu problēmas. Grāmatas pluss bija tas, ka visas bija parādītas arī no otras puses. Viena nesapratās ar mammu, jo tā otrreiz apprecas, cita dzīvoja viena pati, jo mamma mirusi, bet tēvs alkoholiķis, vēl kādai citai ļoti patīk izklaidēties piedzeroties un maigojoties – katras meitenes dzīve ir kaut kur redzama arī realitātē. Arī darba valoda ir viegla un mūsdienīga (domāju, ka tāpēc, ka mērķauditorija ir jaunieši), tomēr pāris frāzes mani tracināja, piemēram, sasveicinoties lietotais ”Hei!”, teikuma vidū iespraustais ”tipa” un ”okei”. Gan jau, ka bija vēl kaut, kas, bet uz doto brīdi neatminos. Arī pāris tēli mani tracināja, piemēram, direktore (pārējo teikumu var arī nelasīt, saku priekša) – it kā tik zinoša un nu tik Izredzētās mācīs un vadīs un beigās čuš. Šīs darba daļas man likās nenoslīpētas un pat mazliet liekas. Bet, kas zina, varbūt atrisinājums būs pārējās daļās.

Kas interesanti – pa lielam visi jautājumi, kas tika uzdoti šajā daļa, tika arī atbildēti. Darbs arī beidzas uz tādas kā noslēdzošās nots. Šī darba mīnuss – notikumi tiek vilkti. Zinu, ka ir jāiepazīstina ar visiem tēliem un tā, bet brīžiem šķiet, ka nekas nenotiek un lapas piepilda tāpēc, ka tās ir jāpiepilda. It kā nepaliek garlaicīgi, jo ātri lasās, bet visu laiku ir tā sajūta, ka nevari sagaidīt, kad kaut kas sāksies. Vēl interesanti ir arī tas, ka darbu raksta divi autori – kurš kuru daļu rakstījis, nevaru pateikt, jo darba stils neatšķiras, it kā visu būtu sarakstījis viens cilvēks.

Protams, kā jau ierasts, darbs tiks arī ekranizēts (zviedru variantā), tikai nav zināms, kad tas varētu iznākt. Ja filma būs labi izstrādāta, domāju, ka tā varētu būt diezgan saistoša.

Sulīgi tumšzaļš

Kad es redzu šādu gala rezultātu, es aizmirstu gan sāpošos pirkstu galus, gan lielo piņķerēšanos, gan arī darbā ieguldīto laiku. Gala rezultātā ir tikai prieks un mazliet lepnuma 🙂 Vienīgi žēl, ka fotogrāfijā nekādi nevaru dabūt zaļā patieso toni…

Mūzika: Rammstein – Waidmanns Heil (live)

Dokumentālais

Ja kaut ko nesačakarēs saturā un viss būs pareizās proporcijās, filma varētu iznākt laba. Varbūt beidzot no visurienes sagrābstītās zināšanu druskas varēšu salikt vienā veselumā. Par ko es runāju? Info šeit.

Devējs

Vai tu gribētu dzīvot pasaulē, kurā nav krāsu? Nav jāpiedzīvo sāpes un karš? Nav jāuztraucas par nākotni, jo par to jau ir padomāts? Vietā, kurā nezina, kas ir mīlestība, prieks, laime, skumjas un citas izjūtas? Šādu pasauli piedāvā Tāpatība, pasaule, kuru ir radījusi Luisa Lorija (Lois Lowry, ) savā darbā Devējs (1993). Jāpiezīmē, ka darba sižets ir licies saistošs arī amerikāņu teātra videi un šķiet, ka kaut kad iznāks arī filma ar Jeff Bridges Devēja lomā.

Jona dzīvo Tāpatībā. Tur ir radīta kopiena, kurai nav jāuztraucas par nākotni, jo, sasniedzot 12.gadu vecumu, vecajo padome darbu iedala. Jona saņem atmiņu glabātāja amatu. Tāds ir tikai viņš viens. Tomēr, jo ilgāk notiek viņa apmācība, jo vairāk Jona, kaut ko saprot – viņiem nav dotas izvēles iespējas.

Šī radītā pasaule ir utopiska. Nē, man to tomēr gribas saukt par antiutopiju. Absolūti viss tiek regulēts līdz pat tādiem sīkumiem, kā valoda (precīza izteikšanās, atvainošanās frāzes utt.), apģērbs, ēdiena izsniegšana utt. Lasot, man prātā ik pa laikam atausa filma ”Stepfordas sievas” ar Nikolas Kidmenas piedalīšanos.

Interesanti, ka šī darba mērķauditorija ir bērni un jaunieši. Man šķiet, ka atgādināt par to, kas mēs esam, ko spējam just, redzēt un dzirdēt, un galvenokārt, mums tik ļoti nepieciešamās izvēles iespējas un brīvība, nekad nav par lieku. Es nezinu, kā šo darbu uztver mērķauditorija, taču man to izlasot, atlika tikai kārtējo reizi novērtēt man piedāvāto izvēles iespēju brīvību, apjausmu, ka krāsas, lietas un skaņas ir man vitāli nepieciešamas. Protams, arī bez emocijām neiztikt.

Vispār, ja man būtu jāizvēlas šo darbu lasīt vai nē, es visdrīzāk būtu izvēlējusies nelasīt. It kā ļoti uzrunājošs vāks, nosaukums un viss pārējais, bet kaut kā tomēr nē, bet ja jau grāmata ”novinnēta”, tad bija jāiepazīstas, ko esmu ieguvusi. Nenožēloju. Domāju, ka šī būs grāmata, ko es lasīšu ik pēc kāda krietnāka laiciņa. Lai sev atgādinātu, ka izvēle ir vienmēr, tikai tas, ko mēs izvēlamies jau ir atkarīgs no katra paša.

Eņģeļa spēle

Jau K. R. Safona (Carlos Ruiz Zafon) grāmatas Vēja ēna apskatā, minēju, ka gribu izlasīt arī Eņģeļa spēli (2008). Viņa rakstības stils un valoda ir tas, kas spēj mani uzrunāt. Visi notikumi šķetinās pavisam lēni, sākotnēji tie ir nevainībā tīti, taču, jo tālāk lasi, jo vairāk saproti, cik tie kļūst drūmi un noslēpumaini.

Davids Martins ir rakstnieks. Viņš nav pārāk veiksmīgs, taču ir ļoti talantīgs. Savas spējas viņš izšķiež sacerot kriminālstāstus turpinājumos, līdz kādu dienu saņem piedāvājumu. Piedāvājums tiek pieņemts, taču rodas daži jautājumi – kas īsti ir viņa principāls un kas notika ar Martina priekšteci? Kādus noslēpumus glabā pagātne?

Līdz apmēram pusei mani nepameta sajūta, ka es lasu tos pašus rāmjus, ko iepazinu Vēja ēnā, tikai saturs mazliet cits. Brīdī, kad Davids izgāja no Aizmirsto grāmatu kapsētas, sākās jauni rāmji un jauns saturs (vismaz manā uztverē), lai gan kāda sižeta līnija turpināja būt paralēla – kapsētā atrastās grāmatas autors un viņa personība. Lai gan notikumi un viss pārējais ir pilnīgi cits stāsts, tomēr šis fakts, ka abos darbos sižets darbojas ap grāmatas autoru un grāmatas atradēju, mani mazliet mulsināja.

Salīdzinot Vēja ēnu ar šo darbu, Eņģeļa spēle man likās tumšāka, drūmāka un sarakstīta pēc vislabākajiem gotiskā romāna motīviem. Tajā netrūka ne drūmu notikumu, ne darbības naktī, ne līķu, kas pa vienam vien krājās kaudzē. Vispār apbrīnojami, kā rakstnieks var izdomāt tik labu sižetu par kādu citu rakstnieku, radot ne tikai stāstu, bet arī rakstnieka-tēla stāstus. Man ļoti patika šī frāze, kas darbā atkārtojās pāris reizes:

Katrai grāmatai ir dvēsele – tā cilvēka dvēsele, kurš grāmatu sarakstījis, un to cilvēku dvēseles, kuri grāmatu lasījuši un kopā ar to sapņojuši. /630.lpp./

Protams, darbā bija arī šādas un tādas klišejas (piemēram, policijas darbā utt.), bet bez tām, manuprāt, mūsdienās ir grūti, jo – viss jau kādreiz ir kaut kur bijis un ticis radīts. Tomēr prieks, ka šajā darbā tās bija apstrādātas tik prasmīgi, ka, šķita, ka ideja ir jau lasīta, taču izpildījums ir atsvaidzināts un pielāgots tieši šim stāstam (nevis vienkārši nomainīta darbības vieta un personu vārdi).

P.S. Zvaigzne ABC Safona romānus tulkojusi gandrīz vai to iznākšanas secībā. Tātad, drīkst cerēt arī uz The Prisoner of Heaven (2011) tulkojumu (negribas lasīt svešvalodā)?

Bezē cepumi

Reizēm ir tā, ka kādā našķī ir nepieciešami tikai olu dzeltenumi un tad parasti ir jautājums, kur likt baltumus. Jau kādu laiciņu es no baltumiem taisu bezē cepumus. Izprovēju Lapsas variantu un pie tā arī es palieku (tātad recepte no raidījuma Lapsa virtuvē). Protams, ka šie nesanāk tik balti un tik ļoti gaisīgi kā veikalā pirktie, bet tas, manuprāt, nav nekāds mīnuss.

Nepieciešams:

• Olu baltumi (man parasti ir 2-3 olu baltumi)
• Pūdercukurs (uz katru baltumu ir 60g pūdercukura)
• 1/2 citrons (nav obligāti)
• 1 tējk. vaniļas cukura (šo es arī nelieku)
• Šķipsniņa sāls (lai labāk putojas)

Pagatavošana:

• Olu baltumus saputo ar šķipsniņu sāls un pakāpeniski pievieno pūdercukuru. Kad baltumi sakulti stingrās putās, pievieno vaniļas cukuru un piespiež nedaudz citrona. Masu pilda konditorejas maisiņā un veido nelielas piciņas (es parasti lieku ar tējkarotīti, sanāk interesantākas formas).
• Cep aptuveni stundu 125 grādos cepeškrāsnī.

Emigrate

Iespējams, ka muzikālo jaunumu ziņā esmu atpalikusi vismaz par pāris gadiem, bet Emigrate pie manis ir atnācis laikā. Tas ir Richard Z. Kruspe solo projekts (Rammstein ģitārists), kurš tapa nu jau tālajā 2007.g. un izdeva albumu ar tādu pašu nosaukumu. Rakstu savu MD un līgojos līdzi muzikālajām skaņām. Tas arī palīdz noslapēt pamazām rodošos apnikumu pret darbu 😀

Mūzika: Emigrate – Wake Up un I Have a Dream

Naksitrallīši

Bērnība, bērnība. Man patīk tajā reizēm atgriezties. Milzīgs bija mans prieks ieraudzīt grāmatnīcā Eno Rauda (Eno Raud, 1928 – 1996) Naksitrallīši (1972) pirmo daļu, jo man mājās bija tikai otrā – Atkal šie naksitrallīši (1982).

Kādu dienu pie saldējumu kioska satiekas trīs naksitrallīši. Kas viņi ir? It kā cilvēciņi, bet augumā dikti maziņi. Tie nav nedz rūķīši, nedz troļļi – neatbilst to raksturam. Paliksim pie tā, ka viņi ir ekstra mazi cilvēciņi. Tātad, viņi satiekas, iepazīstas un nolemj doties kopīgā ceļojumā, tā teikt, kļūstot par draugiem uz mūžu. Ķērpjbārdis – īsts dabas aizstāvis un tās draugs. Viņa bārdā varēs atrast gan sezonas ogas, gan briežu ķērpju tēju, kas palīdzēs pret daudzām kaitēm, Puszābaks – viņam patīk civilizācija un kāju pirkstu kustināšana, tādēļ ērtības labad viņa zābakiem ir nogriezti purni, savukārt Uzrocis – kā vidutājs ar starp abiem un viņš būtībā dzīvo savā uzrocī, jo – ja to novilks, viņam vairs nebūs vārda.

Cenšoties ar šodienas prātu un tā laika uztveri saprast, kas tad mani ir aizrāvis šajā stāstā, lasot to pirmo reizi, nākas secināt, ka tās laikam ir bijušas ilustrācijas. Tik daudz jauku un skaistu ilustrāciju! Tieši šīs ilustrācijas ir tās, kuras uzbur naksitrallīšu tēlus, jo pašam iedomāties, kā tad tie izskatās ir diezgan pagrūti (lai gan par iztēles trūkumu es nevarētu sūdzēties).

Tai laikā, kad lasīju pirmo reizi, es noteikti baudīju tikai pašu stāstu, taču tagad to pārlasot, secinu, ka (pa)stāstos ir iepītas daudzas gudras atziņas, piemēram, par dabu, lietu dabisko kārtību utt.

Cilvēki pagriež dabai muguru, tiecas pēc ērtībām. Tie kļūst slinki – kājām iet negrib, tāpēc saražo tik daudz automašīnu, ka tās vairs nevar satilpt ielās. /19.lpp./

Tiem bērniem, kuri arī tagad lasa šos abus stāstus, ir jābūt ļoti čakliem lasītājiem, jo saliekot šos stāstus kopā, iznāk nopietna biezuma grāmata (ap 400 – 450 lpp). Lai gan ilustrācijas aizņem arī zināmu vietu, tomēr tas stāstu neīsina. Rauds ir bijis notikumu radīšanas meistars, jo tiklīdz šķita, ka viss beigsies laimīgi, tā atkal kaut kas notika. Tagad pārlasot šīs abas daļas, tās manī vairs neizraisīja tādu sajūsmu kā bērnībā. Domāju, ka tas ir diezgan loģiski, jo tagad man bieži vien kaut kādas situācijas šķita muļķīgas, bet pirms tam tā nelikās.

Īsta varonība izpaužas tad, kad, par spīti bailēm un trīcošajiem ceļgaliem, tu, cilvēks, paliec savā vietā un nedod kājām ziņu. /119.lpp./

Abas daļas ir piedzīvojušas ekranizāciju: gan kā igauņu PSR divsēriju zīmētā multfilma par naksitrallīšiem (1984), gan arī kā 2012.g. izrāde Nuku teātrī Igaunijā.

Rūtiņas

Kad kādā no savām ideju lapām ieraudzīju rūtainas zeķes, sagribējās arī pašai izprovēt tādas uzadīt, jo pati adīšanas tehnika nedaudz atšķīrās. Šis pilnīgi noteikti ir lielisks veids, kur realizēt mazos dziju kamoliņus, no kuriem tāpat nekas prātīgs vairs nevar sanākt.

Mūzika: Billy Idol – Dancing With Myself