Fuko svārsts

umberto-ecoŠis noteikti bija mans literārais izaicinājums. Nevis apjoma, bet satura ziņā. Izlausties cauri Umberto Eko (Umberto Eco, 1932) romānam Fuko svārsts (1988) nav nemaz tik viegli, bet prieks, ka es to pabeidzu. Tagad ik pa brīdim apceru fragmentāras detaļas, velku kopā ar G. Bereļa pēcvārdu un domāju…

Stāsts ir par trīs grāmatu izdevniecībā strādājošajiem. Izdevniecība specializējas okultās un ezotēriskās literatūras izdošanā. Kādu dienu pie viņiem iegriežas pulkvedis Ardenti, izklāsta savas grāmatas ideju (kas trijotnei liekas murgaina), bet aizejot aizmirst lapiņu. Nākamajā dienā atklājas, ka pulkvedis ir pazudis. Tālāk sižetu nav iespējams tā īsti izstāstīt, citādi zustu visa tā Eko burvība un spēlēšanās ar simboliem.

Lasot, man izkristalizējās trīs jautājumi un atbildes uz tiem nāca lēni, bet pamatīgi: 1) kas ir Plāns, 2) kas ir Svārsts un kāda ir tā loma Plānā un 3) ko Kasaubons darīja periskopā?

Arī šajā darbā Eko spēlējas ar ļoti daudziem citātiem un ļoti meistarīgu to savīšanu kopā. Sākotnēji es domāju, ka darbā būs par templiešiem un visu, kas ar viņiem saistīts, taču nē – atradu vēl 101 biedrību, organizāciju un sektu un gandrīz apmaldījos sižetā. Apmaldījos, jo nespēju saprast, kāds tam sakars ar kopējo sižetu, jo – tas, ko es iepriekš ieskicēju kā sižeta līniju, nav pašā darba sākumā. Es vispār ilgi nevarēju aptver sižetu, jo tas šķita nedaudz murgains. Taču, kā izrādījās pašās beigās – viss bija tik loģisks, cik loģiski vien var būt, jo notikumi tika salikti pa plauktiņiem.

Interesanta ir arī doma par interpretāciju. Par to, kā vienu nepilnīgu tekstu dažādi cilvēki ar dažādu skatījumu uz dzīvi un zināšanām, var iztulkot dažādi un salikt ”pa savam”. Tas ir gandrīz tieši tāpat, kā lasot vienu grāmatu dažādos dzīves posmos, to var saprast un uztvert dažādi. Bez maz vai samaini divus burtus ar vietām un sanāk vārds ar pilnīgi citu nozīmi. Aizdomāties liek arī tas, kā cilvēku prāts interpretējot tekstu, spēj pieņemt to par vienīgo patiesību tik tālu, ka robeža starp realitāti un izdomājumiem izzūd pilnībā. Arī Eko trijotne it kā saprata, ka viņi tekstu tikai izdomā, bet ar spēli aizrāvās tik ļoti, ka aizmirsa, ka tas ir tikai izdomājums. Kādam tas bija arī liktenīgi.

Salīdzinot šo darbu ar viņa pirmo veikumu (Rozes vārds), šis likās daudz sarežģītāks un vienu brīdi jau gribējās izsaukties: ”Kas jāpīpē, lai šito visu sadomātu?”. Jā, Rozes vārds man patika labāk, arī Prāgas kapsēta, taču Fuko svārsts ir un paliek prāta mežģis ar milzum daudz apslēptiem mājieniem un simboliem. Iespējams, ka tieši tas ir tas, kas mani spēj savaldzināt. Lai gan manas literārās zināšanas klasisko darbu jomā nav pārāk dziļas un es nespēju atšķetināt pat vienu citātu no otra un simboliskā jēga paliek iekapsulēta tekstā, tomēr darbu tik un tā var baudīt kā literāru vērtību, šo – kā trilleri ar vēsturisku piesitienu.

Kulta ēdieni

Mani patiešām priecē, ka TV kastē aizvien biežāk ir redzami kvalitatīvi veidoti latviešu raidījumi. Šoreiz par M. Sirmā ”Kulta ēdieniem”, kuru pārraida LTV1 ceturtdienās 21:15. kulta edieni

Izdzirdot Mārtiņa Sirmā vārdu, uzreiz zinu, ka viņš gatavo vienkārši, visiem saprotami. Lai gan reizēm viņš šķiet pat nekaunīgi vienkāršs, man viņš patīk, jo es saprotu, kā viņš gatavo. Patīk arī viņa foršie minipadomi, kā šo vai to gatavot vieglāk, labāk utt. Ja ar viņa raidījumu ”Sirmā ēdienkaratē” es nebiju 100% aizrāvusies, tad ar šo raidījumu esmu.

Tātad, šis ir raidījums, kurā galvenajā lomā ir kāds no kulta ēdieniem. Man ļoti patīk, ka raidījumā stāsta ne tikai par galveno varoni, bet arī par citiem šīs valsts ēdieniem/dzērieniem, kuri ir izslavēti pasaulē. Līdz šim ir bijuši 4 raidījumi: 1) pica Itālijā, 2) frī kartupeļi Beļģijā, 3) takos Meksikā un 4) kruasāns Francijā. Nākamais raidījums būs par hamburgeriem Amerikā. Kāpēc tieši šādas valstis? Jo šie ēdieni šajās valstīs ir cēlušies. Forši ir arī tas, ka viņa zinātkāre neaprobežojas ar to, ka izzina ēdiena izcelsmi un nogaršo tos, bet arī lielā vēlme pašam visu izmēģināt. Līdz ar to, gatavot māca ne tikai skatītājiem, bet mācās arī viņš pats (ko var arī redzēt), kā arī tiek parādīts, kā šie produkti tiek gatavoti ”rūpnieciski” (dažādas saimniecības un uzņēmumi). Ak, jā – vēl viens pluss viņam par to, ka nav nekādas izlocīšanās. Ja viņam kaut kas negaršo, tad tas tā arī tiek pateikts. Protams, tas ir subjektīvi, taču šādi man patīk labāk nekā runāšana caur puķēm un abstraktu īpašību slavēšana. Vispār, tāds foršs un pozitīvs cilvēks.

Raidījumam kopumā paredzētas 6 sērijas, taču ceru, ka būs arī otrā sezona. Ja ir interese noskatīties kādu no raidījumiem, tad to var izdarīt => šeit, savukārt ja interesē katra raidījuma ”anotācija”, tad to var izdarīt => šeit.

By elzastory Posted in LV TV

19.marts

Pieturzīmes:winter

  • Pat nezināju, ka var būt tik patīkami, ja darba vadītājs uzslavē un tiešām novērtē manis padarīto. Tas ir kā mazs stimuls cīnīties un turpināt tādā pašā garā un vēl labāk. Vienīgi mazliet dreb sirds par vienu citu nodaļu, jo – ko viņš domā par to, uzzināšu rīt.
  • Par labi veikto darbu, jūtos nopelnījusi lielisku filmu. Ir kādi ierosinājumi? 🙂
  • Esmu jau kārtējo reizi nonākusi pie secinājuma, ka man nepatīk tādi brīži, kad nav ko lasīt, jo nekas neuzrunā, bet tad pēkšņi vienā momentā lasāmā sarodas tik daudz! Šobrīd mazs kreņķis par to neapzinīgo un slikti audzināto lasītāju, kurš/a nevar aiznest atpakaļ uz bibliotēku Safona ”Eņģeļa spēli” – gaidu jau mēnesi un šodien bibliotekāre pateica, ka tā grāmata, visticamāk, ir aizgājusi ar galiem. Vai tiešām bibliotēkām nav nekādu iespēju rīkoties šādos gadījumos?
  • Man ir nenormāls prieks, ka beidzot ”Karavīri bēdājās” Sia Radikal apdarē ir iznākusi un ir klausāma 24/7. Citādi tā likās kā tāda spīdzināšana – ja dzirdēji 11.11.11. dzīvajā, tad vēlāk klausies atmiņā.
  • Kad beidzot iestāsies pavasaris? Neviens taču nelika ziemai nākt tik vēlu, ka tagad šī neiet prom. Man tik ļoti pietrūkst sniegpulkstenīšu! Vienīgais, kas mani mierina puķu formā – drīz ziedēs amariļļi. Ar lielie, lieliem sārtiem kausiem.
  • Esmu apbēdināta par Apocalypticu. Vienīgais koncerts, kas viņiem ir paredzēts, ir Vācijā (vismaz, kad es pēdējo reizi skatījos). Man taču viņus atkal gribas redzēt un dzirdēt dzīvajā! Nedaudz priecīgāka šķiet ziņa, ka drīzumā gaidāms jauns videoklips dziesmai Psalm. Top jauns albums? 🙂
  • Esmu 100% pārliecināta, ka es gribēju vēl kaut ko piebilst, bet vairs nespēju atcerēties ko…

Mūzika: Poets of the Fall – Carnival of Rust

Drošu dūšu, Džīvs!

Ar šādu vieglo literatūru niekojos reti, tomēr reizēm tas var būt tik atslābinoši! Tā kā šī bija vieglā literatūra, tad, protams, nekādu nopietnu atsauksmi neveidošu, tikai nelielu ieskatu saturā un dažus citātus, kuri man likās labi.

p-g-wodehouseP. D. Vudhauzs (P.G.Wodehouse, 1881 – 1975) ar savu darbu Drošu dūšu, Džīvs! (1963) ieved lasītāju kāda jauna bagātnieka-dīkdieņa ikdienas notikumos, kas ir atainotas visnotaļ humorīgi (sākotnēji nedaudz atgādināja Dž. K. Džeroma ”Trīs vīrus laivā”, tomēr to nepārspējot). Šajā darbā (jo šis ir tikai viens no darbiem par Džīvu) tiek stāstīts, kā Vūsters ciemojas Totlijtauersā un kādās nepatikšanās iekuļas. Protams, visas nepatikšanas sākas ar nelieliem pārpratumiem. Džīvs ir džentlmeņa personīgais džentlmenis, tātad – personīgais sulainis, kurš izrādās ir visnotaļ apķērīgs un prātīgs, tāpēc viņam bieži nākas savu gaisīgo kungu Vūsteru vilkt ārā no nepatikšanām.

  • ”Trakākais ir tas, ka cilvēks, no vienas puses, var būt pilnīgi pārliecināts par kaut ko, tomēr, no otras puses, tik un tā satraukties ne pa jokam, sākot pārdomāt visas iespējamības.” /37. – 38.lpp./
  • ”…svarīgākā mācība, ko mēs dzīves gaitā apgūstam, ir – spēja apzināties, kurā brīdī būt sabiedrības uzmanības centrā un kurā brīdī nebūt.” /49.lpp./
  • ”Vēl viena frisson lēkme satricināja manu augumu. Tā bija tāda neomulīga jutoņa, it kā liels daudzums simtkāju būtu izvēlējušies par pastaigas vietu manu mugurkaulu.” /52.lpp.; frisson (fr.val.) – drebuļi/
  • ”Liekas, cilvēku nekas tik ļoti nepacilā kā skats, kad tumsas spēki ir dabūjuši pa ļipu, …” /98.lpp./
  • ”Taču es bieži esmu novērojis, ka tieši tad, kad man kaut kas ir novēlies no pleciem, gandrīz vienmēr notiek tā, ka blakus pielien Liktenis un uzgrūž man virsū ko citu, itin kā šo Likteni interesētu, cik daudz mana nastu nesēja mugura spēj izturēt.” /98.lpp./
  • ”Sievietēm uznāk tādi dullumi, viņas kādu laiciņu iegrimst tajos līdz acīm, bet drīz vien tas apnīk, un tad viņas pievēršas kam citam.” /107.lpp.; par pēkšņām aizraušanām/
  • ”…abpusēja mīlestība, lai gan pašreiz noteikti dabūjusi pa zobiem, ar laiku var atgūties un gaiši uzliesmot, …/ 129.lpp./

Interesanti, ka pēc grāmatu sērijas par Džīvu, ir tapis arī seriāls ”Jeeves and Wooster ” (1990 – 1993). Kopā 4 sezonas, kuras pat varētu arī apsvērt noskatīties. Grāmata bija angļu humora stilā, domājams, ka seriālā tas varētu būt manāms vēl vairāk un tāpēc arī smieklīgāk. Varbūt 😀

Mannā keksiņi

Šie keksiņi ir lieliski un pats galvenais – ļoti viegli pagatavojami. It īpaši, ja ir iekrājies mannā un vairs nav izdomas, kur to realizēt.

Būs nepieciešams:IMG_3457

  • 1 gl. mannā
  • 1 gl. 15% krējuma (nebūtu vēlams ņemt ar lielākiem procentiem, jo tad keksiņi sanāk pacieti)
  • 1 gl. cukura
  • 3 olas
  • 1 tējk. cepamā pulvera
  • 1 – 1,5 gl. miltu (es parasti ņemu 1)

Pagatavošana:

  • Mannu sajauc ar krējumu un uz vienu stundu atstāj.
  • Olas sajauc ar cukuru un pievieno krējuma-mannā masai. Tad tai pievieno miltus ar cepamo pulveri. Galā būtu jāsanāk pašķidrai mīklai.
  • Mīklu lej formiņās un cep 180 grādos 20 – 30min.

Izdošanos un labu apetīti 🙂

Mūzika: The Singing Nun – Dominique

Kalnu Aukas

Šo Emīlijas Brontē (Emily Brontë, 1818 – 1848) darbu ”Kalnu Aukas” paņēmu bibliotēkā nejauši (atkal jau nespēju neko atrast) un šis ir arī viņas vienīgais darbs. Tas publicēts 1847.gadā un bija parakstīts ar pseidonīmu Ellis Bell.

Darbs ir kā kalpones Ellenas Dīnas atmiņu stāsts viņas jaunajam saimniekam misteram Lokvudam. Tajā viņa izstāsta visu par Kalnu Auku iedzīvotājiem, par to raksturiem, dienām un nedienām, pilnībā atainojot to ciešanas, spēju būt nežēlīgiem un untumainiem.

Lai gan Šarlote un Emīlija ir māsas, tomēr cik ļoti atšķiras viņu darbi! Ja Šarlote Džeinā Eirā stāsta par patiesu un dziļu garīgo mīlestību, tad Emīlijas darbā es atradu kaislīgu, bet negatīvi mežonīgu mīlestību, kas mīlētājus noveda līdz izmisumam un naidam. Patiesībā, man šis darbs lasījās ļoti grūti, jo es nespēju pieķerties nevienam no varoņiem, es nespēju iejusties to ādā un visa darba garumā to caurstrāvoja naids un atriebība, līdz ar to es nevaru apgalvot, ka man šis darbs patika. Vienlaicīgi es nevaru arī teikt, ka nepatika, jo atradu tajā burvīgus apkārtnes aprakstus, cerīgo toni uz labāku nākotni un mieru.

Šis bija arī viens no retajiem darbiem, kurā es lasīju tik sīki izstrādātus varoņu raksturus. Piemēram, misters Hitklifs – viņa pārvērtības laika gaitā parādītas tik sīki, ka varēju iztēloties tik pilnīgi, ka gandrīz jau spēju sajust viņa ļauno dabu un dziļu nepatiku pret viņa personību. Jāsaka, ka vairums no varoņiem tādā vai citādā veidā bija nežēlīgi un atriebes kāri.

Neskatoties uz to visu, prieks, ka arī šādas grāmatas iekļauj klasikā un ka šis ir pat ļoti populārs: 2011.gadā pēc darba motīviem uzņemta filma (ir arī 1992.gada ekranizācija), 1992.gadā uzņemts mūzikls, tāpat tas iekļauts baleta, operu, teātru uzvedumos u.c.

Cirque Du Soleil: Worlds Away (2012)

cds-worlds-away03Es neplānoju iet ne uz vienu no Cirque du Soleil aprīļa priekšnesumiem, tomēr forumā redzētais treileris pamudināja mani noskatīties šo filmu. Arī pēc filmas noskatīšanās neesmu pārdomājusi, jo akrobātu cirks mani nespēj līdz galam aizraut, man patīk zvēriņi 🙂

Filma nav par pašu cirku, tā nav arī par cilvēkiem, kas tur strādā. Filmas pamatā ir cirka priekšnesums Worlds Away – pusotras stundas garš stāsts par jaunu sievieti Miu, kura apmeklē karnevālu. Tajā klusējošs klauns viņai iedod plakātu un mudina aiziet uz Aerialist priekšnesumu. Viņam gadās kļūme un Mia steidz palīgā, bet caur arēnas zemi abi nokļūst Cirque du Soleil sapņu pasaulē. Stāsts ir par to, kā viņi šajā pasaulē meklē viens otru.

Man skatīšanās laiks pagāja nemanot. Visa tā uzburtā pasaule bija krāšņa un vizuāli ļoti baudāma. Katrā no pasaulēm (kopā 7) bija savs krāšņums un pieskaņota mūzika. Es skatījos un to vien spēju darīt, kā apbrīnot tos uztrenētos augumus lokanībā un veiklībā, neaizmirstot par iejušanos lomā.cirque-du-soleil-worlds-away-movie-poster-13

Lai gan noskatoties to visu sižets ir saprotams, tomēr vietām man tas šķita sadrumstalots un bija grūti saprast. Šajās vietās bija sajūta, ka es skatos vienkāršu cirka priekšnesumu, kuru es īsti nespēju piesaistīt kopējam sižetam. Lai nu kā, filmā cirks lieliski parāda savas prasmes, izdomām bagātos tērpus un dekorācijas (man ļoti patika tā vertikālā siena, pa kuru viņi varēja cīnīties – gan piesaistīti pie drošības trosēm, gan arī bez tām).

Vēl tikai piebildīšu, ka 3D efekts noteikti šo filmu dara vēl krāšņāku un ļauj arī pašam skatītājam ceļot kopā ar galvenajiem varoņiem. Tomēr pārbaudīt šo faktu man negribas, jo to noskatījos 2D variantā.

By elzastory Posted in kino