Vēja ēna

Carlos+Ruiz+Zafn+ruizzafonMan nav ne jausmas, kā es iedegos par šo grāmatu un autoru, bet zināju, ka noteikti gribu izlasīt. Un kad izlasīju šo, sapratu, ka gribēšu lasīt arī ”Eņģeļa spēli”. Šoreiz par Karlosa Rūisa Safona (1964, Carlos Ruiz Zafón) ”Vēja ēnu” (2001).

Jau ar pirmajiem teikumiem man šķita, ka Safons ievedīs spāņu maģijas pasaulē, bet kļūdījos (jāņem vērā, ka pirms sāku lasīt, man nebija ne jausmas, par ko ir stāsts, jo nebiju lasījusi ne anotāciju, ne ko citu).

Tātad, 10 gadu vecumā tēvs Danielu aizved uz Aizmirsto grāmatu kapsētu un ļauj izvēlēties vienu grāmatu. Pirms tam tiek piekodināts, ka šo noslēpumu nedrīkst atklāt nevienam un ka izvēlētā grāmata viņu pavadīs visu mūžu. Tā Daniels nokļūst Vēja ēnā un tā noslēpumus šķetina daudzus gadus.

Pirmais par ko es aizdomājos – vai man ir bijis tāds darbs, kuru izlasot es būtu vēlējusies uzzināt autora dzīvesstāstu, pat riskējot ar dzīvību. It kā atbilde ir automātiska: ”Nē”, bet kaut kur dziļi, dziļi man varbūt gribētos būt tādai drošsirdei un rakāties pagātnē. Bet lai nu paliek. Safons ir uzrakstījis lielisku darbu. Tajā mijas divas neizprotamas, bet patiesas mīlestības (bez salkanībām), dažu personu varaskāre, upurēšanās, ciešanas, ģimenes tradīcijas un atmiņas. Daudz atmiņas, kuras neizdzēst. Paralēli tam visam, kā darba otro plānu var uztvert Barselonu – autors visas darbības risina reālās Barselonas ielās, kvartālos, pieminot arī transportu, reālas personas utt.

Pirmā trešdaļa man gāja ļoti raiti, spriedze ar katru lapu tika kāpināta, taču pēcāk tā atslāba un man kļuva nedaudz garlaicīgi. Jau pēc izlasītā, likās, ka tālāk nekas nenotiek, darbība ir apstājusies. Bet to atsvēra Safona ieguldītās pūles parādīt vienu notikumu no visu darbojošo personu skatupunkta. Es varbūt būtu gribējusi, lai tā viena beigu nodaļa būtu rakstīta citādāk nevis kā atmiņas, tomēr tai pat laikā pat nevaru iedomāties kā.

Katrā darbā ir vismaz viens ļaunais (vai iedomāts ļaunais), kurš grib kādam atriebties. Šeit tāds bija Fumero un man viņš ātri apnika. Ar savu tumsonību, naidu un žulti, bet ko var gribēt no cilvēka, kuram nedaudz sašķobījies prātiņš? Vispār, ja tā padomā, varoņu šajā darbā nav daudz, citi pieminēti tikai garāmejot kā kaimiņi, bet neviens nav izstrādāts ar 100% raksturojumu (vismaz ne manā skatījumā). Bija atklātas dažādas rakstura šķautnes, bet ne viss. Varbūt, ka tā arī labāk 🙂

Lai kā tur būtu ar tiem sīkumiem, man darbs patiešām patika, tāpat kā dažas frāzes. Šeit minēšu tikai divas:

Noslēpumu vērtība ir tik liela, cik vērti ir tie, no kuriem mums tas jāglabā. /15.lpp./
Grāmatas ir spoguļi: tajās var redzēt tikai to, kas jau ir tevī pašā. /233.lpp./