Cilvēki tur

kinopunktsBeidzot sagaidīju trešo Kino punkta piedāvāto filmu. Tā ir Cilvēki tur, kas ir 2012.g. filma un vēsta par diviem jauniešiem Janu un Krekeri. Skarbā mikrorajonu dzīve ir ietekmējusi viņu dzīvi, jo abu kontā ir dažas zādzības un vēl citi likumpārkāpumi. Šķiet, ka ar Krekeri viss skaidrs, bet Jans grib laboties, kad iemīlas pārtikušas ģimenes atvasē Sabīnē. Tomēr zelta dzīve Janam ir nesasniedzama.

Tad, kad es devos uz šo filmu, vienīgais, ko es bez anotācijas zināju – ka tā būs filma par cilvēkiem treniņbiksēs. Nemaz nespēju iedomāties, ka tā būs tik reāla un skarba par mikrorajona iemītniekiem, kuri ir nogājuši no ceļa. Janam šķita, ka viņam uzvelkot zolīdo vīriešu mēteli, viss mainīsies un viņš viegli nokļūs uz pareizā ceļa. Bet… zem mēteļa joprojām bija sporta jaka un apģērbs taču cilvēku nemaina.

Vispār filmā labi varēja redzēt, kā Jans iekšēji cīnās pats ar sevi – viņš negrib būt zaglis, negrib to dzīvi, kas viņam ir, bet tajā pašā laikā cīnoties pēc labākas dzīves, tiek izmantotas tās pašas vecās metodes. Respektīvi, ja viņš izskatīsies labi, viss mainīsies. Viņam vajag mēteli un viņš to nozog, gaišā dienas laikā. Loģiski, tas nepalīdzēja.

Kā jau minēju, filma ir biedējoši reāla. Tā ir bez robežām un aizspriedumiem. Un drosmīga, jo rādīt šādas lietas caur kino ekrānu nudien ir drosmīgi (scenārija autors un režisors ir Aiks Karapetjans ). Lai gan varētu šķist, ka scenārijs tapa ātri (realitāte taču), tomēr tā nav. Tas esot tapis vairākus gadus Parīzē, sākts filmēt 2010.g. vairākos Rīgas mikrorajonos un dažos dzīvokļos (jāpiebilst, ka es beidzot redzēju, ko ar tām daudzstāvu ēkām gribēja teikt padomju ideoloģija; visam, arī arhitektūrai, bija jābūt estētiskai, tāpēc daudzstāvu ēkas veido dažādus ornamentus, tikai tas ir redzams putna lidojumā).

Man nepatika filmas mūzika, bet šāda žanra filmai tā ir izcila. Pareizāk būtu teikt – ļoti atbilstoša. Vēl man bija žēl tā puikas, kurš sekoja brāļa pēdās un tās pavisam mazās meitenītes (2-3 gadi) – par to, ka jāelpo cigarešu dūmi un jāklausās slikta valoda un bļaušana. Nevienam nenovēlu nonākt tādā vidē.

P.S. Filmu visā garumā var noskatīties šeit

By elzastory Posted in LV TV

Happy song

Lai arī šim gabalam ir tikai dažas rindiņas ar vārdiem, tomēr dzīvajā šis varētu izklausīties varen labi. Jā, esmu noilgojusies pēc skaļas un dzīvas mūzikas, t.i., koncerta.

Džeina Eira

bronteMan brīžiem nepatīk manas pilsētas bibliotēka, jo tajā nevar atrast visus darbus, kurus es gribu izlasīt. Bet reizēm (kā šajā), tas bija labi, jo tiek paņemti darbi, kurus es citkārt nebūtu ņēmusi. Šoreiz es paņēmu Šarlotes Brontē (Charlotte Brontë, 1816 – 1855) Džeinu Eiru (1847) gan tāpēc, ka nebija nekā cita, ko ņemt, gan tāpēc, ka tas tomēr ir darbs, kas ir jāizlasa katram.

Mazā Džeina Eira tiek nodota savu radinieku – Rīdu – audzināšanā, kad nomirst abi viņas vecāki. Tomēr dzīve viņai nav rožaina, jo Rīdu ģimene viņu neieredz un ir priecīgi, ka beidzot viņu var sūtīt skolā. Tas ir tikai ievads turpmākajiem notikumiem, kurus man negribētos šeit izklāstīt. Varu pateikt tikai to, ka viņai pieaugot, mainās arī viņas raksturs un domas.

Nezinu, cik neērti man ir jājūtas, sakot, ka izlasot darbu, pirmo reizi uzzināju, kas ir Džeina Eira. Līdz šim biju tikai dzirdējusi, ka tāda grāmata eksistē. Lieki teikt, ka arī filmu neesmu redzējusi, bet domāju, ka to kādu dienu noskatīšos. Jāatzīstas – šis darbs mani savaldzināja. Lai gan tajā ir ļoti rāms notikumu plūdums, tomēr reizēm uzbangoja spraigāki momenti (nu, ne tā kā filmās, bet sarunās un domās, kuras reizumis dzirksteļot dzirksteļoja). Varbūt mani reizēm traucēja 19.gs. rakstības stils un kaitināja notikumu stiepšana garumā (gribējās ātrāk uzzināt, ar ko tas vai tas beigsies), tomēr tas nespēja izjaukt stāsta burvību.

Vispār pārsteidzoši, ka man darbs patika, jo tas taču savā būtībā ir mīlas romāns (jāsaka, ka spēcīgs, jo mūsdienās tas turpina dzīvot). Domāju, ka man šis patika tāpēc, ka šeit bija ne tikai fiziska mīlestība, bet arī garīga. Grūti izstāstīt. Tā bija tik patiesa, tik ticama un spēcīga. Es patiešām noticēju varoņu mīlestībai. Es vispār noticēju visām emocijām un spēju tās arī vizualizēt varoņu sejās, jo tās bija ļoti pamatīgi aprakstītas. Man šķiet, ka darbā ir rodamas visas cilvēku rakstura īpašības un emocijas. Brontē labi attēlo arī notikumu vidi un laikmetu, kas arī ir šā darba lielais pluss.

Vienvārdsakot, man darbs patiešām patika, tas mani apbūra un es jutu līdzi gan Eirai, gan Ročesteram. Nobeigumā vēl tikai jautājums – kādus klasiskos darbus jūs man varat ieteikt, līdzīgu šim? Šāda veida romāni nav mana stiprā puse, jo es tiem parasti metu lielu līkumu.

Kalns

Jau biju aizmirsusi, cik forši ir iekarot kalnu ar ragavām. Un ja vēl bariņā līdzi ir 5gadīgs bērns, tad par jautrību sūdzēties nevar. 😀 Īstena bērnības sajūta, kuru ir veselīgi laiku pa laikam atgriezt. 🙂 Jauku jums atlikušo vakara daļu!

Mūzika: Before The Dawn – Silence

By elzastory Posted in nieki

Čellisti

Kad es ar kaut ko ķimerējos (šoreiz ar zeķi), es parasti fonā kaut ko skatos vai klausos. Mūziku īsti negribējās, bet filmu, kura derētu fonam, nespēju izdomāt. Tā nu pieslēdzos Eirovīzijai. Šķiet, ka pareizā izvēle, jo pirmo reizi dzirdēju Melo M jaunajā sastāvā un pirmo reizi dzirdēju, kā izklausās DaGamba. Secinājums (cik nu no vienas dziesmas var): ja Melo M tikai klausās,  tad nav ne vainas, bet ja arī skatās – nav vairs tas, kas bija (liekas, ka kaut kas pietrūkst), savukārt DaGamba… diezgan interesants skanējums 🙂 Bet nespēju būt īsti objektīva, jo tie taču ir čelli 😀

Mūzika: DaGamba – Bach (cello suite nr.1)

Vēja ēna

Carlos+Ruiz+Zafn+ruizzafonMan nav ne jausmas, kā es iedegos par šo grāmatu un autoru, bet zināju, ka noteikti gribu izlasīt. Un kad izlasīju šo, sapratu, ka gribēšu lasīt arī ”Eņģeļa spēli”. Šoreiz par Karlosa Rūisa Safona (1964, Carlos Ruiz Zafón) ”Vēja ēnu” (2001).

Jau ar pirmajiem teikumiem man šķita, ka Safons ievedīs spāņu maģijas pasaulē, bet kļūdījos (jāņem vērā, ka pirms sāku lasīt, man nebija ne jausmas, par ko ir stāsts, jo nebiju lasījusi ne anotāciju, ne ko citu).

Tātad, 10 gadu vecumā tēvs Danielu aizved uz Aizmirsto grāmatu kapsētu un ļauj izvēlēties vienu grāmatu. Pirms tam tiek piekodināts, ka šo noslēpumu nedrīkst atklāt nevienam un ka izvēlētā grāmata viņu pavadīs visu mūžu. Tā Daniels nokļūst Vēja ēnā un tā noslēpumus šķetina daudzus gadus.

Pirmais par ko es aizdomājos – vai man ir bijis tāds darbs, kuru izlasot es būtu vēlējusies uzzināt autora dzīvesstāstu, pat riskējot ar dzīvību. It kā atbilde ir automātiska: ”Nē”, bet kaut kur dziļi, dziļi man varbūt gribētos būt tādai drošsirdei un rakāties pagātnē. Bet lai nu paliek. Safons ir uzrakstījis lielisku darbu. Tajā mijas divas neizprotamas, bet patiesas mīlestības (bez salkanībām), dažu personu varaskāre, upurēšanās, ciešanas, ģimenes tradīcijas un atmiņas. Daudz atmiņas, kuras neizdzēst. Paralēli tam visam, kā darba otro plānu var uztvert Barselonu – autors visas darbības risina reālās Barselonas ielās, kvartālos, pieminot arī transportu, reālas personas utt.

Pirmā trešdaļa man gāja ļoti raiti, spriedze ar katru lapu tika kāpināta, taču pēcāk tā atslāba un man kļuva nedaudz garlaicīgi. Jau pēc izlasītā, likās, ka tālāk nekas nenotiek, darbība ir apstājusies. Bet to atsvēra Safona ieguldītās pūles parādīt vienu notikumu no visu darbojošo personu skatupunkta. Es varbūt būtu gribējusi, lai tā viena beigu nodaļa būtu rakstīta citādāk nevis kā atmiņas, tomēr tai pat laikā pat nevaru iedomāties kā.

Katrā darbā ir vismaz viens ļaunais (vai iedomāts ļaunais), kurš grib kādam atriebties. Šeit tāds bija Fumero un man viņš ātri apnika. Ar savu tumsonību, naidu un žulti, bet ko var gribēt no cilvēka, kuram nedaudz sašķobījies prātiņš? Vispār, ja tā padomā, varoņu šajā darbā nav daudz, citi pieminēti tikai garāmejot kā kaimiņi, bet neviens nav izstrādāts ar 100% raksturojumu (vismaz ne manā skatījumā). Bija atklātas dažādas rakstura šķautnes, bet ne viss. Varbūt, ka tā arī labāk 🙂

Lai kā tur būtu ar tiem sīkumiem, man darbs patiešām patika, tāpat kā dažas frāzes. Šeit minēšu tikai divas:

Noslēpumu vērtība ir tik liela, cik vērti ir tie, no kuriem mums tas jāglabā. /15.lpp./
Grāmatas ir spoguļi: tajās var redzēt tikai to, kas jau ir tevī pašā. /233.lpp./

Statīvs mikrofoniem

Pat nezinu, kā nonācu pie šīs domas, tomēr zemapziņā tā lēnām brieda un formulējās. Tātad, cik lielu uzmanību mūzikas pārstāvji pievērš uzmanību tādam sīkumam kā mikrofona statīvs? Dekorācijas un šovs ir vienmēr. Apskatot bildes secināju, ka vairums tomēr turas pie klasiskā statīva, bet kādi būtu daži neklasiskie?

kornŠis, manuprāt, ir vispārzināms – Korn. Sākotnēji nespēju saprast, kas tas ir, bet ieraugot tuvplānā, viss tapa skaidrs. Ko lai saka – samērā pieticīgs, bet iespaidīgs.

five finger death punch microphDaudz iespaidīgāks metāla (dzelzs?) statīvs ir Five Death Finger Punch pārstāvjiem. Manuprāt, tas ir aplūkojams trīs etapos un tikai tad viss kopā – apakšdaļā ložu kaudze, tad uz augšu granātas, skelets un visbeidzot roka ar ieroci.

rob zombie microphŠis liekas pašsaprotami, Rob Zombie ir iespaidīgs, tātad tādam ir jābūt arī statīvam. Koncertā varētu būt labu labais skats!

Al Jurgensen MinistryMan ragu un dzīvnieku galvaskausu izmantošana asociējas ar pagānismu. Šie ir Ministry. Atkal jau vārds ”iespaidīgi”, bet es laikam nevaru teikt, ka man ļoti patīk.

korpiklaaniKorpiklaanu statīvs man patīk, lai gan daudz neatšķiras no iepriekšējā 😀 Varbūt tāpēc, ka viņi nāk no Somijas, līdz ar to tas šķiet dabīgi – ragi utt.

king_diamond_130507Tā kā ar statīvu atrašanu man veicās slikti, meklēju pusstatīvus. Ar tiem veicās vēl sliktāk. King Diamond kaulu pusstatīvs man šķiet neoriģināls.

manson1Nezinu, vai Marilyn Manson mikrofonu-nazi var uzskatīt par pusstatīvu, bet izskatās interesanti. Un tikai.