Silva Rerum I, II

Kristina sabaliauskaitėSalasījusies labas atsauksmes par šīm grāmatām un beidzot novaktējusi un dabūjusi bibliotēkā abas daļas uzreiz, ķēros klāt šim darbam. Ko lai saka, Kristina Sabaļauskaite (Kristina Sabaliauskaitė) ir sarakstījusi lielisku darbu.

Stāsta centrā ir Norvaišu dzimta un ļaudis ap tiem. Pirmā daļa vēsta par Jonu Matiejus un Elžbietu un viņa bērniem, par to, kā viņiem bija jābēg no degošās un šausmu ainām pārpildītās Viļņas un kā viņi atjauno savu Milkantu muižu un kā miris kaķis izmainīja viņu bērnu uzskatus par dažām lietām uz visiem laikiem. Otrā daļa vēsta par 18.gs. sākuma kariem, badu un mēri un kā šajos laikos izdzīvo daļa no iepazītajiem varoņiem un to pēcnācēji.

K. Sabaļauskaite ir mainījusi manus uzskatus par žurnālistiem,  kuri raksta grāmatas, jo viņa ir mākslas vēstures doktore un Lietuvas korespondente Londonā – viņas rakstītā valoda ir brīnišķīga, ļoti raita, viegli uztverama un saprotama. Tā ir pat padarīta līdzīga tā laika valodai, jo tiek daudz izmantoti tā laika terminu un apzīmējumu (liels pluss tulkotājai Dacei Meierei), tā laika apģērbi, matu sakārtojums, interjers.. viss no 17.gs. – barokāla valoda. Un netraucē pat tas, ka nav dialogu to klasiskajā formā. Visas sarunas tiek izstāstītas stāsta formā un tas šim darbam piešķir arī zināmu odziņu.

Šis ir vēsturisks romāns no sākta gala līdz beigām – gan runājot par laikmetu, gan par Viļņu un notikumiem tajā. Tāpat var sajust ticības un zinātnes rīvēšanos vienam pret otru, aizvien lielāko izlaidību (kas 18.gs. sit augstu vilni). Autore ir izpētījusi visus materiālus un pēc tiem arī vadījusies, jo arī iesaistītās vēsturiskās personas ir īstas. Tomēr ja jāsalīdzina 1. un 2. daļa, tad man labāk patika pirmā. Otrā šķita vairs ne tik laba, jo netika turpināts par tiem pašiem varoņiem. Varbūt pie vainas ir arī lasītās intervijas, kurās viņa ir teikusi, ka ir gribējusi rakstīt grāmatu tieši par mēri. Bet lai īstenotu ieceri, ir bijis vajadzīgs radīt priekšvēsturi, bet man šīs grāmatas sasaistījās tikai 2.daļas otrā pusē.

Man šķiet jauki, ka kādreiz ir bijušas silvas grāmatas. Saņemt mantojumā no paaudzes uz paaudzi tādas ģimeniskas lietas… žēl, ka mums tādas nav (vismaz manai ģimenei nav). Tāda kā sava veida uzziņu grāmata par senčiem varētu tikai tuvināt sevi dzimtas sajūtai.

Ļoti ceru, ka tiks tulkota arī viņas 2012.g. iznākusī grāmata ”Daniel Crowbar & Other Stories” un – kāds labs stāstnieks arī izlasīs viņas intervijas un pieķersies viņas ierosinājumam radīt darbu par 20.gs. sākuma Rīgu un jūgendstilu (to varot izdarīt tikpat labi, cik viņa par barokālo Viļņu). Grāmata, kuru tiešām iesaku izlasīt, ja interesē vēsturiski romāni un vēl par mūsu kaimiņzemi.