Priekšlasītājs

Tagad grūti atsaukt atmiņā kādu reizi, kad es vispirms būtu redzējusi filmu un tikai tad lasījusi grāmatu. Man parasti ir tā, ka es vai nu skatos filmu, vai nu lasu grāmatu, bet samērā reti – esmu darījusi abus. Un arī tad vispirms ir bijusi grāmata un tikai tad filma. Tomēr šī reize ir tā, kad es pirms gada skatījos filmu un tikai tagad izlasīju grāmatu. Es runāju par Bernharda Šlinka (1944, Bernhard Schlink) darbu Priekšlasītājs (1995). Man grāmatas nosaukums šķiet savāds, jo gribas, lai būtu vienkārši ”Lasītājs” vai ”Priekšā lasītājs”, vai vēl kaut kas uz to pusi, bet nu.. jā.

Stāsts ir par Hannu. Hannu, kura stāsta laikā mainās un to uzskatāmi rāda arī trīs daļās sadalītais stāsts. Vispirms, 15-gadīga jaunekļa acīs viņa ir pievilcīga un neizprotama, daudz vecāka par viņu, Mihaelu, bet tomēr viņa ir Mihaela pirmā mīlestība. Tad viņa ir apsūdzētā, bet viņš students, kurš semināra ietvaros piedalās viņas tiesas prāvā. Tā vairs nebija viņa Hanna un viņš vairs nejūt neko. Trešajā daļā viņa atkal jau ir mainījusies, stāstā it kā atvirzīta otrajā plānā, bet Mihaels ar savām sajūtām un pārdomām priekšgalā.

Darba plūdums ir pavisam rāms, lai gan šajā rāmumā ir iekļauts viss – gan mīlestība un kaisle, gan analīze un savas vainas un pareizās rīcības meklēšana, varbūt arī cerība. Tas viss izpaužas atmiņu stāstījumā un it kā no malas, bet tajā pašā laikā ar pilnīgu piedalīšanos stāstītajos notikumos. Lasot darbu, soli pa solim prātā uzausa arī redzētā filma (The Reader, 2008), bet šķiet, ka filmā nevarēja manīt to lielo sevis šaustīšanu par iespējamo nodevību pret Hannu un jušanos vainīgam.

Ja runājam par darbā ietvertajām galvenajām tēmām – analfabētismu un nacistiskajiem noziegumiem, tad man abi šķiet briesmīgi. Grūti pat iedomāties, ka tiešām mūsdienu pasaulē ir kāds (un tādu ir ļoti daudz!), kurš neprot lasīt un rakstīt, ka tā dēļ viņam tiek atņemta, iespējams, labāka dzīve, jo šīs prasmes taču ir kā pašsaprotama lieta. Un par tiem noziegumiem man šajā rakstā negribas izteikties. Tie ir kā pagātnes rēgi, kas vajās vēl ilgi un dikti.

Pats darbs ir ļoti labs, raiti lasās un liek lasītājam iejusties varoņu lomās. Varbūt man tā šķiet filmas iespaidā, jo varoņus es redzēju tādus, kādi tie bija atveidoti uz ekrāna. Uz aizmugurējā vāka Mihaels Štolleizs raksta, ka šī ir Šlinka vispersoniskākā grāmata – nezinu, kā tas ir domāts, jo autora biogrāfiju nezinu, taču tas par, ko viņš raksta, ir viņa laiks un viņa vide.