Bieži ir tā, ka ejot pa ielu un skanot kādam konkrētam vai nejaušam skaņdarbam, izraisās kādas emocijas. Man gan tā sen nebija bijis, bet šovakar bija. Ejot pa naksnīgo Rīgu un sākot snigt lielām pārslām, man austiņās skanēja Saints of Valory Don’t Feel Lost. Sajūtas? Divējādas – it kā apmierinātība un pat varbūt prieks par visu apkārtējo, lielajām pārslām, šodienu, bet no otras puses – skumjas. Par ko – lai paliek pie manis.