Lato Lapsa (1969) man uzticību neievieš (laikam daudzo sarakstīto grāmatu dēļ, kas tapušas mega īsos laikos, piemēram, 2008.g. veselas trīs), tomēr viņa ceļojuma grāmatu Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī (2010) gribēju izlasīt tā nosaukuma dēļ, kā arī noformējuma dēļ (ļoti patīk vāks). Vienīgi netop skaidrs, kāds īsti ir bijis šī ceļojuma mērķis – apskatīt šīs abas valstis ne kā tūristam? Priekšvārdā man būtu gribējies lasīt par to dzinuli, kas autoru aizvilināja uz Indiju un Pakistānu.
Saturiski nav daudz ko stāstīt – savā darbā stāsta par Indijas ikdienu, dažādu veidu tradīcijām, kastu sistēmu… par visu. Un tieši tāpat par Pakistānu, tikai daudz īsāk, jo šī valsts palikusi tādā kā otrajā plānā (man vismaz lasot tā likās).
Par darbu man ir divējādas izjūtas – it kā patika, jo uzzināju ne tikai jaunus faktus, bet apstiprinājās jau zināmie fakti, no otras puses – biju gaidījusi vairāk paša ceļojuma aprakstu, gribējās lasīt par viņa būšanu Indijā un Pakistānā (šīs lietas parādījās minimāli un fragmentāri).
Šo grāmatu varētu iedalīt ne tikai ceļojumu kategorijā, bet arī uzziņu, jo autors ne tikai rakājies pa vietējo avīzēm (pēdējo 10 gadu periodā), bet arī runājis ar vietējiem, pētījis statistiku un kriminālhroniku. Šis tad arī mani brīžiem nogurdināja, jo nodaļa iesākas ar, piemēram, autora klejošanu pa pilsētu, meklējot kaut ko konkrētu, bet atduršanos Sarkano lukturu kvartālā un visa atlikusī nodaļa veltīta šai tēmai – kas rakstīts vietējā presē, kāda ir kriminālhronika, statistika, iemesli, kāpēc sievietes nonāk šajos rajonos utt. Lai gan nevaru noliegt, vienlaikus bija interesanti to visu uzzināt un autors šai grāmatā ir ieguldījis pamatīgu pētniecisko darbu.
Man pašai noteikti nebūtu drosmes noklīst tik tālu no iemītajām tūristu takām. Un neesmu arī pārliecināta, ka vēlētos piedzīvot visu to stūķēšanos un spraukšanos. Bet lai nu kā, autors Indiju izpētījis krustu šķērsu un darījis to ne pa jokam.
thestoryofelza 