Drakulas dosjē

james01Pēc ilgiem laikiem biju nolēmusi, ka jāpaņem kāda vieglā literatūra. Tā nu izvēle krita uz Džeimsa Rīza (James Reese) ”Drakulas dosjē”. Njā, es tagad ilgi negribēšu lasīt kaut ko vieglu. Jā, bija viegla, bet bija arī štruntīga, tāpēc pavisam īsi.

Stāsts vēsta par Bremu Stokeru un viņa dienasgrāmatu, kurā tiek stāstīts par kādu šausminošu personu un notikumiem ap viņu. Oskara Vailda mātes un jauna dzejnieka pamudināts, Stokers piedalās Zelta rītausmas ordeņa ceremonijā, taču viss noiet šķērsām. Tajā piedalās arī kāds amerikānis, kurā iemiesojas ļaunais ēģiptiešu dievs Sets. Abi kopā veido Džeku Uzšķērdēju…

Labi, lai būtu mistiski ordeņi, reālas personas, bet ne šādu ķīseli – ēģiptiešu dievi un to rituāli, Džeks Uzšķērdējs utt… Man būtu paticis lasīt atsevišķu darbu vai nu par vienu, vai par otru. Lai gan autors labi atveido 19.gs. rakstības stilu, savam darbam labi pielāgojis vēsturiskās personības, kā arī balstījies uz 19.gs. nogales aristokrātiskā slāņa raksturīpašībām (nu, aizraušanās ar okulto, dzīvošana pa saloniem un baumu apspriešana utt.), labi rāda arī policijas darba metodes… Šķiet, ka darbam tik tiešām nebūtu ne vainas, ja neiepītu to Uzšķērdēju. Tad jau labāk noskatīties ”From Hell”.

Tas laikam ir arī viss, ko es spēju par šo darbu pateikt. Nesaprotu, kā tik braši var izteikties tie, uz grāmatas aizmugurējā vāka 😀 Tomēr neskatoties uz šī darba ne pārāk labo atsauksmi, man gribētos pamēģināt vēl kādu šī autora darbu.

29.janv.

IMG_3264Ir tik stulbi atlikt malā svārku šūšanu, tikai tāpēc, ka tomēr vajag vēl vienu odergabalu, jo ar vienu ir par maz 😀 Tagad jāgaida līdz rītam, kad veikals būs vaļā. Bet tā visādi citādi mans janvāris ir bijis…. stipri līdzīgs citiem mēnešiem. Paskrējis ļoti raiti (vēl tik pēdējie soļi), šis tas ir arī padarīts, iegūts un novērtēts.

Mūzika: Anthrax – Indians

By elzastory Posted in nieki

Silva Rerum I, II

Kristina sabaliauskaitėSalasījusies labas atsauksmes par šīm grāmatām un beidzot novaktējusi un dabūjusi bibliotēkā abas daļas uzreiz, ķēros klāt šim darbam. Ko lai saka, Kristina Sabaļauskaite (Kristina Sabaliauskaitė) ir sarakstījusi lielisku darbu.

Stāsta centrā ir Norvaišu dzimta un ļaudis ap tiem. Pirmā daļa vēsta par Jonu Matiejus un Elžbietu un viņa bērniem, par to, kā viņiem bija jābēg no degošās un šausmu ainām pārpildītās Viļņas un kā viņi atjauno savu Milkantu muižu un kā miris kaķis izmainīja viņu bērnu uzskatus par dažām lietām uz visiem laikiem. Otrā daļa vēsta par 18.gs. sākuma kariem, badu un mēri un kā šajos laikos izdzīvo daļa no iepazītajiem varoņiem un to pēcnācēji.

K. Sabaļauskaite ir mainījusi manus uzskatus par žurnālistiem,  kuri raksta grāmatas, jo viņa ir mākslas vēstures doktore un Lietuvas korespondente Londonā – viņas rakstītā valoda ir brīnišķīga, ļoti raita, viegli uztverama un saprotama. Tā ir pat padarīta līdzīga tā laika valodai, jo tiek daudz izmantoti tā laika terminu un apzīmējumu (liels pluss tulkotājai Dacei Meierei), tā laika apģērbi, matu sakārtojums, interjers.. viss no 17.gs. – barokāla valoda. Un netraucē pat tas, ka nav dialogu to klasiskajā formā. Visas sarunas tiek izstāstītas stāsta formā un tas šim darbam piešķir arī zināmu odziņu.

Šis ir vēsturisks romāns no sākta gala līdz beigām – gan runājot par laikmetu, gan par Viļņu un notikumiem tajā. Tāpat var sajust ticības un zinātnes rīvēšanos vienam pret otru, aizvien lielāko izlaidību (kas 18.gs. sit augstu vilni). Autore ir izpētījusi visus materiālus un pēc tiem arī vadījusies, jo arī iesaistītās vēsturiskās personas ir īstas. Tomēr ja jāsalīdzina 1. un 2. daļa, tad man labāk patika pirmā. Otrā šķita vairs ne tik laba, jo netika turpināts par tiem pašiem varoņiem. Varbūt pie vainas ir arī lasītās intervijas, kurās viņa ir teikusi, ka ir gribējusi rakstīt grāmatu tieši par mēri. Bet lai īstenotu ieceri, ir bijis vajadzīgs radīt priekšvēsturi, bet man šīs grāmatas sasaistījās tikai 2.daļas otrā pusē.

Man šķiet jauki, ka kādreiz ir bijušas silvas grāmatas. Saņemt mantojumā no paaudzes uz paaudzi tādas ģimeniskas lietas… žēl, ka mums tādas nav (vismaz manai ģimenei nav). Tāda kā sava veida uzziņu grāmata par senčiem varētu tikai tuvināt sevi dzimtas sajūtai.

Ļoti ceru, ka tiks tulkota arī viņas 2012.g. iznākusī grāmata ”Daniel Crowbar & Other Stories” un – kāds labs stāstnieks arī izlasīs viņas intervijas un pieķersies viņas ierosinājumam radīt darbu par 20.gs. sākuma Rīgu un jūgendstilu (to varot izdarīt tikpat labi, cik viņa par barokālo Viļņu). Grāmata, kuru tiešām iesaku izlasīt, ja interesē vēsturiski romāni un vēl par mūsu kaimiņzemi.

Hotel ”Transylvania” (2012)

Tā, kā šī ir multene, man negribas neko tā plaši aprakstīt, tikai pateikšu, ka man ļoti patika. 🙂 Tāds pozitīvs gabals par mošķu viesnīcu, kuru vada grāfs Drakula un kurā tiks svinēta viņas meitas pilngadības – 118.dzimšanas diena. Un jautrība var sākties, kad tajā iemaldās cilvēks – puika. Lieliski piemērota atslodzei nedēļas nogalē pēc nogurdinošas darba nedēļas. 🙂 Un nemēģiniet iestāstīt, ka tikai bērni skatās multenes 😀

By elzastory Posted in kino

Priekšlasītājs

schlink-420x0Tagad grūti atsaukt atmiņā kādu reizi, kad es vispirms būtu redzējusi filmu un tikai tad lasījusi grāmatu. Man parasti ir tā, ka es vai nu skatos filmu, vai nu lasu grāmatu, bet samērā reti – esmu darījusi abus. Un arī tad vispirms ir bijusi grāmata un tikai tad filma. Tomēr šī reize ir tā, kad es pirms gada skatījos filmu un tikai tagad izlasīju grāmatu. Es runāju par Bernharda Šlinka (1944, Bernhard Schlink) darbu Priekšlasītājs (1995). Man grāmatas nosaukums šķiet savāds, jo gribas, lai būtu vienkārši ”Lasītājs” vai ”Priekšā lasītājs”, vai vēl kaut kas uz to pusi, bet nu.. jā.

Stāsts ir par Hannu. Hannu, kura stāsta laikā mainās un to uzskatāmi rāda arī trīs daļās sadalītais stāsts. Vispirms, 15-gadīga jaunekļa acīs viņa ir pievilcīga un neizprotama, daudz vecāka par viņu, Mihaelu, bet tomēr viņa ir Mihaela pirmā mīlestība. Tad viņa ir apsūdzētā, bet viņš students, kurš semināra ietvaros piedalās viņas tiesas prāvā. Tā vairs nebija viņa Hanna un viņš vairs nejūt neko. Trešajā daļā viņa atkal jau ir mainījusies, stāstā it kā atvirzīta otrajā plānā, bet Mihaels ar savām sajūtām un pārdomām priekšgalā.

Darba plūdums ir pavisam rāms, lai gan šajā rāmumā ir iekļauts viss – gan mīlestība un kaisle, gan analīze un savas vainas un pareizās rīcības meklēšana, varbūt arī cerība. Tas viss izpaužas atmiņu stāstījumā un it kā no malas, bet tajā pašā laikā ar pilnīgu piedalīšanos stāstītajos notikumos. Lasot darbu, soli pa solim prātā uzausa arī redzētā filma (The Reader, 2008), bet šķiet, ka filmā nevarēja manīt to lielo sevis šaustīšanu par iespējamo nodevību pret Hannu un jušanos vainīgam.

Ja runājam par darbā ietvertajām galvenajām tēmām – analfabētismu un nacistiskajiem noziegumiem, tad man abi šķiet briesmīgi. Grūti pat iedomāties, ka tiešām mūsdienu pasaulē ir kāds (un tādu ir ļoti daudz!), kurš neprot lasīt un rakstīt, ka tā dēļ viņam tiek atņemta, iespējams, labāka dzīve, jo šīs prasmes taču ir kā pašsaprotama lieta. Un par tiem noziegumiem man šajā rakstā negribas izteikties. Tie ir kā pagātnes rēgi, kas vajās vēl ilgi un dikti.

Pats darbs ir ļoti labs, raiti lasās un liek lasītājam iejusties varoņu lomās. Varbūt man tā šķiet filmas iespaidā, jo varoņus es redzēju tādus, kādi tie bija atveidoti uz ekrāna. Uz aizmugurējā vāka Mihaels Štolleizs raksta, ka šī ir Šlinka vispersoniskākā grāmata – nezinu, kā tas ir domāts, jo autora biogrāfiju nezinu, taču tas par, ko viņš raksta, ir viņa laiks un viņa vide.

Sajūta XIV

Bieži ir tā, ka ejot pa ielu un skanot kādam konkrētam vai nejaušam skaņdarbam, izraisās kādas emocijas. Man gan tā sen nebija bijis, bet šovakar bija. Ejot pa naksnīgo Rīgu un sākot snigt lielām pārslām, man austiņās skanēja Saints of Valory Don’t Feel Lost. Sajūtas? Divējādas – it kā apmierinātība un pat varbūt prieks par visu apkārtējo, lielajām pārslām, šodienu, bet no otras puses – skumjas. Par ko – lai paliek pie manis.

Šokolādes kekss

Jau sen atpakaļ mani meklējumi par Lindt šokolādes izcelsmi vainagojās nevis ar atbildes atrašanu, bet ar recepšu atrašanu, kuros ir šī šokolāde. Uzgāju pēc skata un apraksta gardu Šokolādes drumstalu mafinus ar rabarberiem, bet tā kā šobrīd nav rabarberu un man nav mafinu formiņas, cepu keksu (ar ko vispār mafini atšķiras no keksiņiem?; man šķiet, ka garšo vienādi…). Tagad piedāvāšu savu šokolādes keksa variantu, kas man sanāca oriģinālo mafinu vietā.

Drumstalām būs nepieciešams:IMG_3273

  • 100g miltu
  • 50g cukura
  • 50g sviesta

Keksam nepieciešams:

  • 200g Lindt Exellence 70% (es ņēmu tumšo Extru)
  • 2 olas
  • 75g icing sugar (īsti nesapratu, kas tas par cukuru, bet riskēju un paņēmu brūno cukuru)
  • 200 ml piena
  • 100g eļļas
  • Šķipsniņa sāls
  • 1 vaniļas pāksts (ņēmu vienkārši puspaciņu vaniļas cukura)
  • 200g miltu
  • 1 ēdamkarote kakao
  • 1 tējkarote cepamā pulvera

Pagatavošana:

  • Drumstalām nepieciešamās sastāvdaļas ar rokām saspaida līdz izveidojas drumstalu masa un liek saldētavā
  • Bļodā samaisa olas, cukuru, pienu, eļļu, sāli un vaniļu. Šķidrajai masai pievieno izkausētu, gandrīz atdzisušu šokolādi (100g) un samaisa. Atsevišķā bļodā samaisa miltus, cepamo pulveri un kakao un pievieno šķidrajai masai, līdz izveidojas viendabīga mīklas masa.
  • Masu pilda ietaukotā keksa formā, izlīdzina un pa virsu uzkaisa iepriekšsagatavotās drumstalas. Cep cepeškrāsnī 20 – 25 minūtes 180 grādos.
  • Kad kekss atdzisis, tam pārlej izkausētu atlikušo (100g) šokolādi un liek galdā.

TE!

TENupat noskatījos 4.epizodi un varu teikt – patiešām jauks, kvalitatīvs, neformāls raidījums par… visu. Raidījuma devīze ir: ”Atklāj Latviju no jauna” un ne no dabas vai tūrisma viedokļa, bet par notikumiem dažādās Latvijas vietās, sarunas ar vietējiem cilvēkiem, tradīcijas…

Es nezinu, kad to rāda pa TV (man šķiet, ka bija otrdienas), bet es skatos internetā šeit. Raidījums ir 52 minūšu garš, bet laiks paiet nemanot. Šo raidlaiku aizpilda galvenokārt Gustavs ar Martu sarunājoties ar kādu vietējo (šajā epizodē ar Haraldu Sīmani), bez viņiem ekrānā redzami arī Pauls Timrots, Santa Bindemane un Dzintars Dreibergs, Dace Grimze un Māris Olte (viņi sagrupējušies trīs komandās). Kas man šai raidījumā patīk? Tas, ka nav tas telpās, ir ”ceļojošā studija”, kuras inventārs ir tikai trīs salokāmie krēsli. Un sarunas. Un stalkers (kas arī dod iespēju jaunajiem režisoriem izpausties). Man patīk viss, vismaz pagaidām. 🙂

By elzastory Posted in LV TV

The Meerkats (2008)

_45079977_meerkatsMeklējot kādu filmu varētu skatīties tiešsaitē, uzdūros šai un nolēmu to noskatīties. Par spīti tam, ka filmas par dzīvniekiem nemēdzu skatos, viņi plakātā izskatījās tik mīļi…

Šīs dokumentālās filmas (BBC Films) galvenie varoņi ir surikāti. Pareizāk būtu teikt, viens no surikātiem – Koli (neesmu pārliecināta, ka pareizi sadzirdēju vārdu). Filma vēsta gan par šī surikāta, gan par viņa lielās ģimenes dzīvi un to piedzīvojumiem Kalahari tuksnesī, Āfrikā. Aizkadrā dzirdama Paul Newman balss.

Tā, kā man par šiem zvēriņiem nebija nekas zināms, atskaitot tikai to, ka tie visbiežāk redzami izslējušies stalti kā sveces un stundām vēro apkārtni (gluži kā šai plakātā), man patiešām bija interesanti skatīties.

Vispār apbrīnojami, kā tādi mazi dzīvnieki spēj tik daudz paveikt un izdzīvot tik mežonīgos apstākļos, kad visapkārt ir plēsēji un rāpuļi. Vēl joprojām spilgti atmiņā palicis kadrs, kurā surikātu mazuli grib apēst čūska un cik tā ir neiedomājami gudra: mazais iemūk alā ar sazarojumu, taču čūska sapratusi, ka ielīdusi nepareizajā atzarā, griežas atpakaļ, lai līstu pa otru atzaru. Šķiet, ka es visvairāk jutu līdzi, kad surikātu medīja gan tā čūska, gan Āfrikas lielākais ērglis.

Vēl apbrīnojami ir tas, cik ātri jaunie apgūst izdzīvošanas iemaņas – The_Meerkats_-_Hugķert ēdamo, meklēt ceļu utt., bet bez tā jau nu nekādi! Šīs ātri apgūtās prasmes noderēja arī Koli viņa nedienās. Vēl nebiju iedomājusies, ka surikāti var tik ļoti izrādīt mīļuma pazīmes, piemēram, guļot apkampties, vērojot apkārtni uzlikt roku otram uz pleca, kā arī viens otra uzraudzīšana un atsaukšanās palīgā saucienam, pat ja tas nozīmētu pašam doties pretī nāvei.

Kopumā filma pusotrā stundā labi parāda gan surikātu labās dienas, kad nedraud nekādas briesmas, ēdamā netrūkst un var parotaļāties, gan arī viņu sliktās dienas, kad valda neciešama tveice, nav lijis mēnešiem ilgi, ēdamais (kukaiņi un tml.) nolīduši dziļi, dziļi zemes plaisās un kāds tuvinieks krīt plēsēju nagos (nebiju arī iedomājusies, ka surikāti spēj bēdāties un ka tas varētu izpausties uz āru).

Ja sagribas kādu dzīvniekfilmu, tad šo es noteikti iesaku!

By elzastory Posted in kino