Auskari

Kaut kā esmu piefiksējusi, ka man bieži ir tematiskās dāvanas. Šogad apdāvināju auskaru zīmē + uzpērļoju sev sniegavīriņa piespraudi (kuram gan prasītos piemērotāka aizmugurīte, jo pašreizējā ir par lielu… ). Man plānā bija vēl daži auskariņi, bet kā parasti – laika par maz 😦

blogs109

Mirušās dvēseles

IMG_3013Man vasarā bija uznākusi vēlme lasīt klasiku. Pēc tās var doties pie omes grāmatplaukta un tur es pamanīju Nikolaja Gogoļa  Mirušās dvēseles (1842), bet, kad es sāku lasīt, sapratu, ka nav īstais gadalaiks. Man Gogolis (Николай Васильевич Гоголь) izrādījās ziemas autors, kad var omulīgi iekārtoties gultā zem segas ar tējas krūzi blakus.

Stāsta galvenais varonis ir Pāvels Ivanovičs Čičikovs, kuram ir grandiozs plāns – braukāt pa plašo Krievzemi un iepirkt mirušās dvēseles, kas nav gluži likumīgs darījums. Šī iemesla dēļ, Čičikovs satiek daudz dažādu cilvēku, kas ir tik atšķirīgi, kā Lieldienu olas. Stāstā autors labi apraksta arī 19.gs. ierēdniecību, kukuļdošanu/ņemšanu, aristokrātisko un nabadzīgo dzīvi un kā ļaudis krīt kārdinājumā, izput un atkal krīt kārdinājumā – pļēguro.

Mani ilgi mocīja jautājums – kāpēc viņam tās mirušās dvēseles, ja no tām nav nekāda labuma? Vēlāk stāstā uz šo jautājumu tiek atbildēts, bet, kas – to es šeit negribu rakstīt, būs pašiem jālasa. Jo tālāk risinājās stāsts, jo vairāk varēja atkost Čičikova raksturu un dabu. Nu, es šādu cilvēku nevēlētos sastapt. It kā rāda sevi no tās labākās puses, bet klusībā viņš apsver, kādu labumu viņš varētu gūt no tā otra. Vispār, darbā ir daudz tēlu, kuru es nevēlētos sastapt: Pļuškins – sīkstulis kas sīkstulis, ja ne vēl trakāk. Viņam pieder tik daudz visa kā, bet nē, paņems un no zemes pacels vēl 101 lietu, savus zemniekus nepārtraukti apvaino zādzībā, viesiem grib dot trīs gadus vecu sieru (ārā mest nedrīkst, izšķērdība; vajag tikai pelējumu nokasīt nost). Tāpat negribētos satikt Chlobujevu – mūždien par visu gaužas, it kā pat apzinās, ka sava slinkuma dēļ visu aizlaidis postā, bet pagausties jau neviens neliedz? Un šādi varētu turpināt vēl un vēl, jo tēlu šeit daudz, bet cits par citu kolorītāks.

Kā jau minēju, darbā labi tiek rādīta arī ierēdniecības sistēma – kukuļi un pazīšanās ar augstām personām vienmēr ir izdevīga lieta. Ja pašam izdodas uzdienēties un saraust mantu, tad zaļa dzīve nodrošināta! Protams, ja netiec pieķerts (kā Čičikovs). Kas man likās savādi – viņš no savām kļūdām nemācījās. Darīja to pašu, tikai pārbrauca uz citu pilsētu.

Ir lietas, kas man nedaudz traucēja, bet tas varētu būt tāpēc, ka darbs tapis 19.gs.vidū. Piemēram, autora lielā valodība. Ja liekos stāstus izņemtu ārā, pats darbs būtu par trešdaļu plānāks 😀 Varbūt nevis traucēja, bet nedaudz žēl, ka 19.gs. stāstus rakstīja ar spalvu – manā grāmatā (1955.g. izdevums) stāsta otrā pusē parādās biežas daudzpunktes, kas pēc tulkotāja vārdiem nozīmē vai nu nesalasāmu vārdu vai fragmentiņu, bet ar zvaigznīti apzīmē, ka iztrūkst kāda manuskripta lapa. It īpaši man žēl, ka teksts iztrūkst beigās, jo iztrūkstošie teksti radīja sadrumstalotības sajūtu un bija grūti uztvert sižetu, kā arī šķita, ka stāsts ir palicis bez beigām. Bet tā kopumā man darbs patika, nedaudz grūti lasījās, bet tāpēc jau tā ir klasika 🙂

* Mirušās dvēseles – 19.gs. (un arī agrāk), katra krievu muižnieka zemniekus ieskaitīja revīziju grāmatā, bet dvēseļu revīziju neveica katru gadu. Līdz ar to, ja uznāca kāda epidēmija, piemēram, mēris, mirušos zemniekus uzreiz neatskaitīja, bet nodokļi par tiem tik un tā bija maksājami.

P.S. Fotogrāfiju uzņēmu Čehijā, Karlovi Vari un visu laiku neticēju, ka tas ir tas pats Gogolis, kuru lasīju. Vienīgi tagad žēl, ka tā kārtīgi neapskatīju pašu māju, bet šķiet, ka tur bija iekārtojies ūberdārgs lupatu veikals.