Miracle on 34th Street (1947)

1321985193651_Miracle_on_34th_Street_3x4_Overlay_590_295Otrajā adventē piedāvāju filmu, kas pēc nosaukuma šķiet dzirdēta – Miracle on 34th Street (1947). Šai filmai ir neskaitāmas versijas (ja neesmu kļūdījusies, tad pēdējā ir 1994.g. un to, manuprāt, katru gadu rāda arī pa TV), tomēr es izvēlējos skatīties pašu pirmo filmu.

Stāsts, manuprāt, ir klasisks – večuks, vārdā Kriss Kringls, uzskata sevi par Santa Klausu. Viņš tiek nejauši nolīgts par Santu un šai lomai ir ļoti atbilstošs – precīzi zina, kādā kārtībā tiek iejūgti ziemeļbrieži, zina valodas, spēj uzklausīt (un izpildīt) bērnu vēlmes… Tomēr darba devējiem ir informācija, ka viņa prāts nav gluži kārtībā. Pēc incidenta ar psihologu, tiek vesta tiesas prāva, kurā Krisa advokāts uzņemas pierādīt, vai Kriss ir vai tomēr nav Santa Klauss?

Atšķirībā no It’s A Wonderful Life, šī man likās vienkārša filma, kuru skatīties svētkos un nekas vairāk. Ja runā par mērķauditoriju, tad šķita, ka režisors to bija paredzējis bērniem. Varbūt arī tāpēc mani šī filma īpaši neuzrunāja. Tā kā īpaši neuzrunāja, nav īsti arī ko stāstīt.Miracleon34thStreet1947

Viens gan – filma nedaudz māca ticēt. Labi, šeit bija ticēt, ka ir īsts Ziemassvētku vecītis, bet es to gribētu pārfrāzēt – ticēt brīnumiem. Jo – vai tad svētkus nesauc par brīnumu laiku? Galu galā, ticība nav jārod tikai šajā laikā. Runājot par vecīti – es neticu, ka tāds ir, bet atceroties pāris gadus atpakaļ būšanu Doma laukumā un stāvot blakus Vecītim un fotogrāfējoties, tā sajūta bija – omulīgs onka ar garumgaru bārdu, kas tiešām bija īsta (redzēju, kā pāris bērniņi to raustīja), būtībā viņš atbilda visiem uzstādītajiem parametriem par Vecīti. Togad bija patiešām jauki 🙂