Ūdenszeme

Šis ir darbs, kurš mani uzrunāja sava nosaukuma, noformējuma un anotācijas dēļ. Lai gan veids, kādā šis darbs ir rakstīts, mani sākumā mulsināja un tad aizvien vairāk iepatikās, atklāj pasauli, par kuru iedomājas retais (ja vien tā nav viņa ikdiena).

swift_grahamŪdenszemes autors Greiems Svifts (Graham Swift) šķiet kaut kur dzirdēts, bet neko konkrētu atmiņā atsaukt neizdodas. Varbūt tā ir tikai šķietamība, ka dzirdēts. Lai nu kā, darbs tapis 1983.g. un ieguvis arī apbalvojumus, to skaitā, Bukeru (1996). Šis ir viņa (pēc kārtas) trešais romāns un ja būtu iespēja (varbūt latviski ir izdots vēl kāds darbs?), es lasītu arī citus.

Romāns vēsta par Tomu Kriku, vēstures skolotāju, kurš tiek atlaists štata samazināšanas dēļ (oficiālajās runās viņš dosies priekšlaicīgā pensijā). Bet stāsts nav par to. Tas ir stāsts arī par Anglijas Dūksnājiem – kā tur gadsimtiem ilgi Atkinsoni un visi pārējie ir cīnījušies pret dabu. Kā mēģinājuši gadsimtiem cīnīties pret upju varenību, lai izkarotu sev dzīvesvietu, veikuši nosusināšanas darbus, būvējuši slūžas… Protams, neiztikt bez cilvēciskām lietām – patiesas mīlestības un uz ko tā ir spējīga (nē, nē, romāniņi te netiek aprakstīti).

Darbs ir kā viena liela mozaīka, puzle ar sīkiem kauliņiem, kas lasītājiem pašiem jāsaliek kopā, lai veidotos kopaina (autors reti kad palīdz notikumus sakārtot secībā). Tajā ir atrodama vēsture, viņa paša (Toma) vēsture un vēsture kā stāsts.

”Bet visi stāsti kādreiz bija īsti. Un visi notikumi, kaujas un kostīmdrāmas tiešām kādreiz notika. Visi stāsti kādreiz bija instinktīvas nojautas.” /299.lpp./

Runājot darbā skartajiem tematiem, bija arī mūsdienās aktuāli jautājumi, piemēram, vai skolotājam ir jāmāca precīzi vadoties pēc izveidotās mācību programmas. Teorētiski, atlaist varēja jebkuru, bet kāpēc tieši viņu? Jo viņš neturējās precīzi pie vēstures programmas. Savās stundās viņš paspēja iepīt stāstus par Dūksnājiem, kur audzis, pats savu dzīvesgājumu saistībā ar to. Man šķita, ka viņš labi sasaistīja šos stāstus ar programmu – tai brīdī mācīja Franču revolūciju un uzsvēra, ka vēsture ir cikliska (es arī esmu no tiem, kas uzskata vēsturi par ciklisku (spirālveida) nevis lineāru). Tāpat aprakstīta mūžīgā cīņa ar dabu. Cilvēki jau izsenis iemācījās dažādus trikus, kas viņiem ļāva iekarot teritorijas, piemēram, līduma līšana un tml. Šeit bija jāstājas pretī ūdens varenībai. Bet, cik niecīgs ir cilvēks dabas priekšā! Tā agrāk vai vēlāk atkaros atņemto… Un vēl kāds svarīgs jautājums: cik liela nozīme ir pagātnei tagadnē? Tā spēj kaut ko ietekmēt vai gluži otrādi – pagātni var ignorēt, jo mēs taču dzīvojam Te un Tagad?

Brīžiem lasot man darbs asociējās ar Markesa ”100 vientulības gadiem” – it īpaši, kad Toms stāstīja par Atkinsonu dzimtu. Vai man kaut kas nepatika? Mmm… šķiet, ka tādu lietu nav, ja nu vienīgi brīžiem kaitināja biežās daudzpunktes, kurās bija ietvertas neizteiktās domas, bet kuras lasītājiem pašiem jāsaprot. Vēl šeit bija daudz labu citātu un viens ļoti aktuāls šim mēnesim:

”Reiz, sensenos laikos, cilvēki ticēja pasaules galam. Paskatieties vecās grāmatās: redziet, cik daudzas reizes un ar cik daudziem ieganstiem ir pareģots un sludināts, aprēķināts un iztēlots pasaules gals. [..] …: ja pasaules gala nebūtu, to nāktos izgudrot.” /336. – 337.lpp./

P.S. Kā jau daudzi labi romāni, arī šis ir 1992.g. ekranizēts. Un kā jau daudzas reizes, šis ir gadījums, kad man negribas redzēt filmu, jo grāmata pati spēj uzburt stāsta ilustrācijas.