It’s A Wonderful Life (1946)

Laikam jāsāk ar to, kā es vispār nonācu pie domas par ”vecām” filmām par Ziemassvētku tēmu. Man šī ideja tapa jau krietni sen, kad blogam bija vien daži mēneši, savukārt, uz ideju iedvesmoja ”Leģendas” – pēc raksta izlasīšanas sapratu, ka mūsdienu Ziemassvētku filmas…. nu tādas, nekādas. Gribējās redzēt, kādas tās ir bijušas agrāk.

1 It's a wonderful lifeKā pirmo šajā sadaļā piedāvāju režisora Frank Capra 1946.g. filmu It’s A Wonderful Life. Filmas centrā ir Džordžs Beilijs, kura dzīve nav gluži tāda, par kādu viņš sapņoja – lai cik banāli izklausītos, viņš savus sapņus nerealizē, jo izpalīdz citiem. Kad pēc labām un ne tik labām dienām un gadiem pienāk īsta dzīves krīze, viņš jūtas nekam nederīgs un nevajadzīgs. Tomēr ielēkt upē viņam neizdosies, jo kāds palīdzēs, kāds, kas ir mums visiem. Kas ir ”kāds”? Tas būs jānoskaidro pašiem.

Sākotnēji skatoties filmu, nemaz nebija sajūta, ka tā ir veltīta Ziemassvētkiem. Likās, ka tā ir filma ar biznesa ievirzi, tā kā biržas lietas, bet tomēr nē… Tomēr pienāk arī svētku laiks, kad pat neticīgie notic brīnumiem.

Clarence: Strange, isn’t it? Each man’s life touches so many other lives. When he isn’t around he leaves an awful hole, doesn’t he?

Galvenajās lomās ir iejutušies James Steward ( George Bailey) un Donna Reed (Mary Hatch) – man patika abu tēlojums. Viņu tēli bija tik dzīvi, enerģijas un mīlestības pilni. Es vispār neko sliktu nevaru teikt ne par vienu aktieri – visi krietni pastrādājuši. Protams, kā pie šādu gadu filmām, varēja redzēt montāžas vietas, bet man tas netraucēja. Vispār, filma vedina domāt, cik labi, ja tev ir patiesi draugi un pilnībā attaisno teicienu: ”Dots devējam atdodas”. Varbūt pašas beigas nedaudz atgādināja daudzās versijas par Skrūdžu, bet tikai pavisam nedaudz.

Clarence: Remember, George: no man is a failure who has friends.

Vispār šī filma varētu kļūt par manu klasiku, katrā ziņā es nenožēloju tās divas stundas, kuras veltīju tai. Kā jau daudzas filmas, šo var uzskatīt par Philip Van Dore Stern darba The Greatest Gift (1939) ekranzāciju. Vispār būtu labi, ja arī kādreiz TV šo pārraidītu, piemēram, Kevina vai kādas citas filmas vietā (Amerikā šī ir Ziemassvētku klasika) – tā katrā ziņā ir daudz vērtīgāka skatāmviela, jo no tās staro patiesa draudzība un mīlestība visās tās izpausmēs un man šī šķiet daudz piemērotāka apzīmējumam ”ģimenes filma”. Tiešām iesaku!

Treileris sazin kāpēc ir melnbalts, bet filma patiesībā ir krāsaina. Bet vai tad tas ir būtiski?

Improvizācija

Advente ir saistāma ar reliģiju (sākas baznīcas liturģiskais gads), savukārt pats vārds ”advenire” no latīņu valodas nozīmē ”atnākšana”. Tāpēc arī pašam vainagam ir savs simbols – tā aplis simbolizē mūžību un vienotību. Arī sveces tajā ir ar simbolisku nozīmi – gaismas nākšana tumsībā un laika plūdums četru adventes nedēļu laikā, katrai svecei ir arī savs nosaukums: pirmā – pravieša svece, otrā – Bētlemes svece, trešā – ganiņu svece un ceturtā – eņģeļu svece.  Tā kā man vainadziņš ir tikai kā sava veida laika skaitīšana, kas tuvina svētkiem, tad šīm reliģiskajām nozīmēm nepievēršu lielu nozīmi.

Parasti es katru gadu centos izveidot kaut ko līdzīgu vainagam, taču šogad man gribējās citādāk. Citādāk izdevās, tomēr šis atkal ir savādāk nekā es to savā prātā biju iztēlojusies (tā kā es gribēju, nebija realizējams :(). Tomēr neskatoties uz to, man rezultāts patīk 🙂IMG_3163

Lai tam visam piešķirtu lielāku svētku sajūtu, parakņājos origami dzīlēs un izveidoju dažas zvaigznes. Šis konkrētais locīšanas veids izrādījās neparasti viegls…

blogsMūzika: Gregorian – The Sound of Silence