Kerija

Ja godīgi, nebiju cerējusi, ka šo darbu dabūšu savās rokās tik ātri. Un vēl pie tam kā savējo (vēlreiz paldies, Norelle!). Vakar biju domājusi, tikai mazliet palasīt, bet nu jā… Tas taču ir Kings! Man nebija miera, līdz neizlasīju darba pēdējo teikumu.

Stāsts ir par Keriju un viņas māti. Par to, kā Kerija atšķiras no saviem vienaudžiem un tieši šī iemesla dēļ viņa tiek pazemota. Viņa nav izcili skaista, slaida, mūždien gadās kādas ķibeles. Pārējiem tas šķiet pietiekams iemesls, lai paņirgātos. Līdz kāds joks pārkāpj robežas…

Man pašai ir grūti analizēt Kingu, pat nezinu kāpēc. Bet salīdzinot ar citiem lasītajiem darbiem, tad var just kā no šī debijas darba Kings audzis un spējis atkost cilvēku tumšo rakstura pusi un atklāt viņu lielākās slēptās bailes tādā lieliskā un meistarīgā darbā kā Mizērija un Slepenais logs. Savukārt, lieliskas recenzijas par šo darbu sarakstījuši Norelle, Evija un Dainis. Tur ir izteikts viss, ko es varētu teikt par šo darbu: pārāk reliģiozā (man brīžiem to gribējās salīdzināt ar kaut kāda veida sektantismu, par spīti tam, ka te nekādi rituāli netiek veikti) un ķertā māte, nežēlīgā pazemošana un cietsirdība, cerība, naids un pārdabiskas spējas. Un pats galvenais – tas, kas jāpārdzīvo Kerijai, ir tik reāls un patiess! Iesaku gan šo, gan citus viņa darbus.

Auskari

Kaut kā esmu piefiksējusi, ka man bieži ir tematiskās dāvanas. Šogad apdāvināju auskaru zīmē + uzpērļoju sev sniegavīriņa piespraudi (kuram gan prasītos piemērotāka aizmugurīte, jo pašreizējā ir par lielu… ). Man plānā bija vēl daži auskariņi, bet kā parasti – laika par maz 😦

Mirušās dvēseles

Man vasarā bija uznākusi vēlme lasīt klasiku. Pēc tās var doties pie omes grāmatplaukta un tur es pamanīju Nikolaja Gogoļa  Mirušās dvēseles (1842), bet, kad es sāku lasīt, sapratu, ka nav īstais gadalaiks. Man Gogolis (Николай Васильевич Гоголь) izrādījās ziemas autors, kad var omulīgi iekārtoties gultā zem segas ar tējas krūzi blakus.

Stāsta galvenais varonis ir Pāvels Ivanovičs Čičikovs, kuram ir grandiozs plāns – braukāt pa plašo Krievzemi un iepirkt mirušās dvēseles, kas nav gluži likumīgs darījums. Šī iemesla dēļ, Čičikovs satiek daudz dažādu cilvēku, kas ir tik atšķirīgi, kā Lieldienu olas. Stāstā autors labi apraksta arī 19.gs. ierēdniecību, kukuļdošanu/ņemšanu, aristokrātisko un nabadzīgo dzīvi un kā ļaudis krīt kārdinājumā, izput un atkal krīt kārdinājumā – pļēguro.

Mani ilgi mocīja jautājums – kāpēc viņam tās mirušās dvēseles, ja no tām nav nekāda labuma? Vēlāk stāstā uz šo jautājumu tiek atbildēts, bet, kas – to es šeit negribu rakstīt, būs pašiem jālasa. Jo tālāk risinājās stāsts, jo vairāk varēja atkost Čičikova raksturu un dabu. Nu, es šādu cilvēku nevēlētos sastapt. It kā rāda sevi no tās labākās puses, bet klusībā viņš apsver, kādu labumu viņš varētu gūt no tā otra. Vispār, darbā ir daudz tēlu, kuru es nevēlētos sastapt: Pļuškins – sīkstulis kas sīkstulis, ja ne vēl trakāk. Viņam pieder tik daudz visa kā, bet nē, paņems un no zemes pacels vēl 101 lietu, savus zemniekus nepārtraukti apvaino zādzībā, viesiem grib dot trīs gadus vecu sieru (ārā mest nedrīkst, izšķērdība; vajag tikai pelējumu nokasīt nost). Tāpat negribētos satikt Chlobujevu – mūždien par visu gaužas, it kā pat apzinās, ka sava slinkuma dēļ visu aizlaidis postā, bet pagausties jau neviens neliedz? Un šādi varētu turpināt vēl un vēl, jo tēlu šeit daudz, bet cits par citu kolorītāks.

Kā jau minēju, darbā labi tiek rādīta arī ierēdniecības sistēma – kukuļi un pazīšanās ar augstām personām vienmēr ir izdevīga lieta. Ja pašam izdodas uzdienēties un saraust mantu, tad zaļa dzīve nodrošināta! Protams, ja netiec pieķerts (kā Čičikovs). Kas man likās savādi – viņš no savām kļūdām nemācījās. Darīja to pašu, tikai pārbrauca uz citu pilsētu.

Ir lietas, kas man nedaudz traucēja, bet tas varētu būt tāpēc, ka darbs tapis 19.gs.vidū. Piemēram, autora lielā valodība. Ja liekos stāstus izņemtu ārā, pats darbs būtu par trešdaļu plānāks 😀 Varbūt nevis traucēja, bet nedaudz žēl, ka 19.gs. stāstus rakstīja ar spalvu – manā grāmatā (1955.g. izdevums) stāsta otrā pusē parādās biežas daudzpunktes, kas pēc tulkotāja vārdiem nozīmē vai nu nesalasāmu vārdu vai fragmentiņu, bet ar zvaigznīti apzīmē, ka iztrūkst kāda manuskripta lapa. It īpaši man žēl, ka teksts iztrūkst beigās, jo iztrūkstošie teksti radīja sadrumstalotības sajūtu un bija grūti uztvert sižetu, kā arī šķita, ka stāsts ir palicis bez beigām. Bet tā kopumā man darbs patika, nedaudz grūti lasījās, bet tāpēc jau tā ir klasika 🙂

* Mirušās dvēseles – 19.gs. (un arī agrāk), katra krievu muižnieka zemniekus ieskaitīja revīziju grāmatā, bet dvēseļu revīziju neveica katru gadu. Līdz ar to, ja uznāca kāda epidēmija, piemēram, mēris, mirušos zemniekus uzreiz neatskaitīja, bet nodokļi par tiem tik un tā bija maksājami.

P.S. Fotogrāfiju uzņēmu Čehijā, Karlovi Vari un visu laiku neticēju, ka tas ir tas pats Gogolis, kuru lasīju. Vienīgi tagad žēl, ka tā kārtīgi neapskatīju pašu māju, bet šķiet, ka tur bija iekārtojies ūberdārgs lupatu veikals.

Pirmsnāves skūpsts

Kad es paņēmu rokās šo grāmatu, es domāju, ka tā ir lubene. Kaut kā nepiedomājot pie nosaukuma, tās bija manas pirmās asociācijas, arī vāks uz to vedināja (jā, vāka noformējums man nepatīk). Tad es paskatījos, kas tad autors (iespiests salīdzinoši maziem burtiem), sapratu, ka no lubenes nebūs ne miņas, būs – šausmas un krimiķis. Tātad – es runāju par Airas Levina (Ira Levin, 1929 – 2007) Pirmsnāves skūpstu (1953).

Darbs centrējas uz jaunu, inteliģentu un mērķtiecīgu vīrieti, kurš – kā izrādās – nav nemaz tik ideāls, jo savu mērķu dēļ ir gatavs arī slepkavot.

Lasot darbu, līdz kādai pusei aktīvi jādomā, kurš tad varētu būt vainīgais (es īsti neuzminēju), savukārt darba otrā pusē autors ļoti labi apraksta, kā darbojas šī vīrieša prāts, kādus plānus tas spēj izkaldināt, lai tuvotos mērķim un kāds liels aktiera talants tam piemīt.

Pat nezinu, ko vēl varētu pie šī darba piebilst, jo grāmata ir maza, samērā plāna un ļoti ātri izlasāma. Šis ir arī autora pirmais darbs, bet šķiet, ka nevarēšu salīdzināt ar jaunākiem veikumiem, jo liekas, ka neko vairāk neesmu lasījusi, tikai darbu ekranizācijas redzējusi. Vārdu sakot – spriedzes romāns, kas ierindots klasisko darbu rindās.

P.S. Darbs ekranizēts divas reizes – 1956. un 1991.gadā.

Zemestrīce pūdercukurā

Es cepumus cepu salīdzinoši reti, jo man tie nekad tā īsti nesanāk (mīkstuma ziņā). Tomēr, kad nejauši uzgāju šo recepti, bija jāizmēģina, jo nosaukums jau vien ir ko vērts 🙂 Tā kā cepu pirmo reizi, diezgan strikti ievēroju sastāvdaļas, liku pat to vienu karoti piena, lai gan nezinu, ko tā dod. Tā teikt, jādara viss kā rakstīts, lai būtu zemestrīce 😀 Oriģināli recepti var atrast Delfi.

Sastāvdaļas:

• 120 g miltu (~8 ēdk.)
• 4 ēdk. kakao
• 4 tējk. šķīstošās kafijas
• 1 tējk. cepamā pulvera
• 4 ēd.k. sviesta
• 12 ēdk. brūnā cukura
• 1 ola
• 100 g tumšās šokolādes (70%)
• 1 ēdk. piena
• pūdercukurs cepumu apvārtīšanai
• šķipsniņa sāls

Pagatavošana:

• Bļodā sajauc miltus, kakao, kafiju, cepamo pulveri un šķipsniņu sāls.
• Sakuļ sviestu, cukuru, olu un pienu
• Šokolādi izkausē ūdens peldē, nedaudz atdzesē un pievieno sviesta masai
• Sviesta masu pievieno miltu maisījumam un visu samīca (samaisa) kopā viendabīgā masā
• Mīklu ietin pārtikas plēvē un uz 20 min ieliek saldētavā
• Sakarsē cepeškrāsni līdz 200 grādu temperatūrai. Cepamajā pannā ieklāj cepamo papīru. No mīklas veido nelielas bumbiņas (oriģinālajā recepte bija rakstīts, ka sanāks 20, man sanāca 21).
• Pūdercukuru uzber uz šķīvja biezā kārtā. Katru bumbiņu pavārta pūdercukurā vismaz 2 reizes (man pietika ar vienu) tā, lai nepaliek neviena tumšās mīklas laukumiņa un liek uz pannas.
• Cep 12 – 14 min, līdz cepumu virspuse ir nedaudz ieplīsusi. Cepumus pasniedz atdzesētus.

Svētku mūzika

Šodienas koncerts bija tik jauks un noskaņu radošs(es to uztvēru arī kā iesildīšanos martā gaidāmajiem Gregorian), ka sagribējās uzrakstīt par svētku mūziku.

Domāju, ka sākšu ar instrumentālo mūziku. Apocalyptica The Christmas Singles – albums, kurā ir tikai divas dziesmas – Oh Holy Night un Little Drummer Boy. Abas šīs dziesmas man ir jau kā tradīcija, bet sajūtas, ko tās raisa – vienmēr kā dzirdētu pirmo reizi.

Lai gan Sarah Brightman man bija jau zināma dziedātāja, tomēr viņas albumu A Winter Symphony atklāju pavisam nesen. Albumā ir arī Silent Night – manās ausīs tā ir viena no visskaistākajām un dvēseles stīgu aizskarošākajām Ziemassvētku dziesmām. Ļoti patīk. Jau jūtu, ka šo likšu fonā rīt, kad rosīšos pa virtuvi, lai arī smaržās uzburtu svētkus. No šī albuma īpaši iepatikusies dziesma Child In Manger.

Līdzīgs skanējums ir arī Enya’s And Winter Came… Šo atstāju bez komentāriem. Vienkārši jāklausās un jābauda 🙂

Lai gan manā krājumā nav Gregorian svētku albuma, tomēr kaut kā šķiet, ka tādam jābūt. Bet tā kā decembrī un vispār ziemā gribas arī mierīgu mūziku, tad no viņiem klausos gandrīz visu. Patiesībā grūti izvēlēties vienu dziesmu, tāpēc ieteikšu gadalaikam atbilstošāko – Early Winter

Ar Saints of Valory dziesmu Winter Light esmu dalījusies, tāpēc šeit bez komentāriem un video – vienkārši patīk un man diezgan netipiska dziesma.

Varbūt, lai nepaliek skumji, padalīšos arī ar mazliet netipiskāku mūziku (jāatzīst, ka daudziem nepatīk, bet man patīk). Piemēram, Sex Pistols albums Christmas’77 – man gan ir tikai divas dziesmas no šī albuma, bet tās regulāri svētku laikā tiek ieliktas mp3. Ļoti patīk viņu Punk Rock Christmas.

Tāpat klasiskās svētku dziesmas ir aranžētas (tā to sauc?) metāla skaņās. Tā parastās svētku dziesmas, kas šķiet skumjas, vairs tādas nešķiet. Ir gan dažas dziesmas, kuras metāla skanējumā man negribas pieņemt, piemēram, Silent Night man ļoti nepatīk. Gandrīz aizmirsu uzrakstīt, ka tās apkopotas albumā ar ļoti garu nosaukumu We Wish You a Metal Xmas and a Headbanging New Year. Šī albuma dziesma: Santa Claws Is Coming to Town Kūpera un Co izpildījumā.

Domāju, ka šim brīdim pietiks. Varu nobeigumam piemest vēl 30STM Santa Through the Back Door

Pirmais gads aizvadīts…

Nesaprotu, kā es šo faktu varēju palaist garām. Ar savām kārtējām veselības problēmām pavisam aizmirsu, ka blogam vakar bija pirmā dzimšanas diena! Šis gads ir bijis tik dažāds…

Tagad atskatoties uz sarakstīto, emocijas ir dažādas – daži raksti man šķiet esam pilnīgi ”garām”, citi nav peļami, bet vēl citi – patiešām labi. Kā jau visiem (man vismaz tā šķiet), ir bijuši brīži, kad galīgi nerakstās, kad negribas rakstīt un fāze ”priekš kam?”. Ir bijuši arī brīži, kad pirksti paši raksta, spēj tik pierakstīt visas pēkšņi radušās domas.

Tagad man gribētos padalīties ar interesantām frāzēm, kas šajā gadā meklētas manā blogā (protams, izlaižot pareizrakstības kļūdas, piemēram, ”Vinči” kā ”viņi”) + mans komentārs:

1. sia radikal tumš – kas ”tumš”? Jā, jā, viņi spēlē metālu.
2. 15 gadiga pusaudze – vai tas tiek zīmēts uz mani?
3. geimena ķīselis – vēl viens vārdu salikums, kas manī izraisa jautājumu.
4. ka izskatas zemene – nu tāda liela, sārta oga 🙂 Bet varbūt ar to ir domāta tā sieviete, kas pusplika pa stadionu skraidīja? 🙂
5. kur noskatīties visu transformer otro sezonu – nezināšu teikt, gan jau, ka online. Vai torentos.
6. paldies par šo stāstu. in internetā tādu – lūdzu. Šis prasījās komentāros.
7. nedari ta… ta labi centīšos:) – Wtf?
8. lai saprastu vienu ir jānorij visa pasaule – izklausās pēc 1) Rušdi vai 2) Koelju
9. sagribējās noskatīties bada spēles, uhh – nav vērts tērēt laiku.
10. kāpēc tiek daudz dzejots par mīlestību – nemācēšu teikt.
11. frānsisas h bērnetas grāmatu saraksts – wikipedia noteikti varētu atbildēt uz šo jautājumu.
12. vīriešiem patīk nabadzīgas meitenes – vēl viens wtf?
13. markess par mīlestību un citiem dēmoniem vēstījuma īpatnības – šis izklausās pēc referāta vajadzībām…
14. izskatās ka man tiks viss lielums – bez komentāriem 🙂
15. noskatījos ”dark shadows” dēļ – ko noskatījās?

Dokumentālists gan ir sagrozījies ļaudīm prātus. Saistībā ar to ir meklētas dažādas frāzes, bet šīs interesantākās:

1. kur inta ir tagad dokumentālists
2. kur ir dokumentālists
3. Ķemeru purva inta dziedina
4. ka aizbraukt lidz kemeru intai

Gada laikā manas rakstu kategorijas ir gan radušās, gan zudušas. Šobrīd esošajās kategorijās raksti ir publicēti samērā vienādā skaitā, atskaitot ”niekus” – man laikam patīk rakstīt mazliet nenozīmīgas lietas. Vai varbūt tas liecina par manu haotismu? Mazliet padaloties ar statistikas datiem, kategorijās publicēto rakstu skaits (kas varbūt nav nemaz svarīgi?): gaismas rakstīšana – 23, kino – 39, nieki – 82, radošums – 25, , sajūta – 17, skaņu lauks – 27, stāstu jūra – 30 un virtuves našķi – 1. Varbūt ir kāda kategorija, kura jūs, lasītājus nemaz neinteresē vai tieši otrādi – gribētos lasīt biežāk? Ja ir ko teikt, atstāj ziņu komentāros 🙂

Pieļauju, ka skatījumu statistika šoreiz varētu būt lieka, bet tā vietā gribētos piedāvāt interesantākās valstis (ir pat tādas, kurās stereotipiski liekas, ka tur jau interneta nav un ja ir – pirmais čoms ciemā) : Australia, Russian Federation, Brazil, Finland, Georgia, Colombia, Venezuela, Kenya, Slovenia, Algeria, Romania, Macedonia, the Former Yugoslav Republic, Ecuador, Argentina, Ethiopia, Bolivia, Thailand, Costa Rica, Turkey, Ukraine.

Kā tad dzimšanas dienā bez novēlējuma! Novēlu savam blogam augt, augt, augt un kļūt aizvien kvalitatīvākam un baudāmākam! Un pats galvenais – atrast to īsto virzienu! Priekā!

Made for Each Other (1939)

Laiks gan joņo; ir klāt jau trešā advente un tāpēc piedāvāju filmu – Made for Each Other (1939). Nekas šajā filmā neliecina par Ziemassvētkiem, pēc žanra tā ir drāma, tāpēc es ilgi šaubījos, bet beigās nolēmu, ka vajag rakstīt. Ziemassvētki šajā filmā tiešām netiek atainoti, bet ir Vecgada vakars…

Šī filma mani ”paņēma” jau ar pirmajiem kadriem – tas bija James Stewart nopelns, lai gan Carole Lombard arī nebija slikta. Filmas režisors – John Cromwell.

Par ko tad ir filma? Tā ir par advokātu Džonu, kurš biznesa braucienā iepazīstas ar Džeinu. Šajā pašā braucienā viņš pamanās ar viņu apprecēties – tas nekas, ka viņi bija pazīstami vien dažas dienas. Kā jau depresijas gados, viegli viņiem neklājas, bet sūdzēties arī nevar. Filma par cilvēka vērtībām – kas svarīgāks: nauda vai līdzcilvēki, varbūt abi vienlaicīgi? Varbūt, ka pēc apraksta izklausās, ka tas ir salkans mīlas stāsts, bet nav! Šeit tā mīlestība ir parādīta caur citu prizmu, ne kā mūsdienās (jāņem vērā arī uzņemšanas gads, tad jau pastāvēja noteikti kino rāmji, kuros bija jāiekļaujas).

Lai cik savādi tas nebūtu, pastāstīt kaut ko plašāk ir diezgan grūti + šodien man arī nav rakstāmā diena… Iesaku pašiem to noskatīties un vērtēt. Pievienoju klipiņu ar filmas fragmentiem nelielam ieskatam (kvalitāte šai gabaliņā gan klibo, bet pieciest var). Jāsaka gan, ka tas interesantākais sākas filmas otrā pusē, kas šajā fragmentiņā nav iekļauts.

Saints of Valory

Man šķiet, ka šodienai un vispār šim mēnesim ļoti piestāv par manu favorītu kļuvusī dziesma – Winter Light. Man šodien ir labs garastāvoklis, tāds pacilājošs 🙂 Tas arī ir viss, ko es gribu šodien pavēstīt 🙂

12.dec.

Es tikai šodien sapratu, cik tuvu ir svētki un man tie šogad nozīmēs – atpūtu. Par tās nepieciešamību arī liecina rīti, kuros es nu nekādīgi neesmu spējīga piecelties. Tas būs arī laiks, ko varēšu veltīt savām nodarbēm un to ir iekrājies pamatīgs lērums, jo manas mīļākās stundas – nakts stundas – tiek vienkārši nogulētas, līdz ar to ir sajūta, ka laika nav 😀 Un kā nu gan nepriecāties par atgūto veselību, kuru tagad stiprinu (vismaz cenšos). Laikam nekad nav bijis tā, ka slimoju gandrīz mēnesi… un tāda gāju uz darbu 😀

Piefiksēju, ka šodienas datums – 12.12.12. – ir pēdējais no šāda veida kombinācijām. Tagad atliks tikai no sērijas ”vienāds sākums un beigas”, ”kopsumma tāda un šitāda”. Mani vienmēr interesē, cik pāru ”maģiskajos datumos” grib precēties?

Mūzika: Sarah Brightman – Eden