Šalles, šallītes

Jau kādu gadu es nekādi nevarēju saņemties sākt šalles/lakata darināšanu – ne jau tāpēc, ka slinkums vai kas tāds, bet nebija iedvesmas. Nekādi nevarēju izdomāt, kādu man to gribētos. Beidzot tā ir gatava! Iedvesmu smēlos vienā no radošajām lapām, ko piedāvā draugiem.lv (kaut kas tajā lapā ir arī labs :D).

Gribi sniegu?

Vai tiešām kāds ir tik dikti noilgojies pēc sniega, lai pirktu sniega pūtēju tikai par 1068 Ls? Šodien pa radio dzirdēju tādu reklāmu, tikai žēl, ka nesadzirdēju, kurā veikalā to mantu var dabūt 😀

Mūzika: Enya – And Winter Came

By elzastory Posted in nieki

Limelight (1952)

Kad biju izlasījusi Čaplina (Chaplin) autobiogrāfiju (rakstu var izlasīt šeit), zināju, ka obligāti gribēšu noskatīties trīs viņa veikumus. Šoreiz par Limelight – būtu zinājusi, ka filma būs tik baudāma, nebūtu tik ilgi vilkusi garumā. Filma saistāma arī ar skandālu – saistībā ar it kā nekorektiem politiskajiem uzskatiem, Čaplinu atkārtoti neielaida ASV (viņš bija izceļojis), līdz ar to amerikāņi šo filmu nevarēja noskatīties. 70-tajos gados situācija mainījās un Amerikā filma ieguva Kinoakadēmijas balvas.

Gluži kā vairumā filmu, arī šajā Čaplins ir viss vienā – režisors, aktieris, scenārists, mūzikas autors utt. Filma klajā nākusi 1952.g. un pēc žanra tā ieskaitāma kā komēdija-drāma. Gar zemi no smiekliem nekritu un salveškaudzi nepieraudāju, tomēr filma bija ļoti baudāma. Lai gan 50-tajos gados jau parādās krāsu filmas, Čaplins stingri turējies pie melnbaltā formāta un šai filmai tā ir vienīgā pareizā izvēle.

Sižets vēsta par mākslinieku – klaunu Kalvero (Charles Chaplin), kura spožais slavas mirklis jau ir pagājis un par jaunu meiteni (Claire Bloom), kura nobīstas no dzīves un gandrīz izdara pašnāvību. Kalvero viņu izglābj, palīdz nostāties uz kājām un māca baudīt dzīvi, kamēr paša dzīve virzās uz aizvien lielāku bezdibeni…

Man šķiet, ka beigt dzīvi tikai tāpēc, ka dzīve ir šķietami neizdevusies, ir neattaisnojama rīcība. Lai nu kā, vienmēr ir rodams kāds risinājums. Kā gan bez tā – arī gribasspēks ir vajadzīgs. Vispār ir labi, ka blakus ir tāds draugs kā Kalvero – brīžos, kad gribas nolaist pekas, ir kāds, kurš sapurina. Viņa kļūst par lielisku baletdejotāju; šķiet, ka dublieri vienmēr ir eksistējuši, šeit Bloom aizstāj Melissa Hayden.

Vēl mani vienmēr ir interesējis jautājums, kā mākslinieki spēj panākt kontaktu ar skatītājiem/klausītājiem? Kāpēc vieniem tas izdodas, bet citiem nē? Kur ir tas knifs? Arī šeit Kalvero bija slavens ar savu klauna lomu, kas visiem lika smieties, līdz kādu dienu kļuva par nesmieklīgu klaunu. Kas mainījās? Viņa joki novecoja vai arī publika kļuva prasīgāka?

Limelight ir balstīta uz cilvēcīgo faktoru – līdzjūtību, palīdzīgas rokas sniegšanu, sāpēm, sava veida melanholiju, mīlestību, uz humānismu. Filma ir it kā gaiša, ar cerībām, bet, kur cerības, tur blakus bēdas un neveiksmes. Komēdijdrāma. Iesaku!

By elzastory Posted in kino

18.nov.

Šodienas svētku koncerts manas mājas kultūras namā bija jauks. Sajūtu pacilājošs. Tas man lika atcerēties arī laikus, kad es pati uzstājos ar kori un tās pāris reizes ar vēderdejām. Apsveicu, Latvija!

 

By elzastory Posted in nieki

Amerikāņu dievi

Es parasti nelasu grāmatas, kuras izraisa sensāciju/ažiotāžu, taču šī man bija jāizlasa, jo tas taču Geimens!

Geimens ”Amerikāņu dievus” patiesībā sarakstīja jau 2001.g. Darbs vēsta par dieviem – vecajiem, kuri aizceļojuši uz Ameriku, bet laikam ritot, tie tiek aizmirsti un viņu vietā stājas jauni. Ēna no cietuma tiek izlaists priekšlaicīgi un pa ceļam uz mājām lidmašīnā satiek kādu visai uzstājīgu vīru. Viņš sevi dēvē par Trešdienu un Ēnam piedāvā darbu. Pēc krietnas apdomāšanas darbs tiek pieņemts un ierastais ritms tiek sagriezts kājām gaisā. Kāds Ēnam sakars ar dieviem? To var uzzināt, izlasot darbu.

Lai gan šis un ”Anansi dēli” (2005) nav saistīti darbi, tajos rodamas kopējas lietas – mr. Nansijs, zirneklis un pats Anansi un tiek izstāstīts viens stāsts, kas tika nozagts Tīģerim. Man patika, ka šīs kopīgās lietas netika atklātas tā klaji, tik vien kā ”caur puķēm pieminēts”.

Man šķiet, ka es biju mazliet sacerējusies gaidot šo darbu, par vētru, ko tā izraisīs… īsti tas klikšķis ”wow” man nebija. Neskatoties uz to, Geimens ir mitoloģijas ģēnijs. Ir jābūt patiesai meistarībai un plašām un dziļām zināšanām par dieviem/dievietēm, lai tos varētu tik veiksmīgi apvienot vienā stāstā. Zināt katra dieva īpašības un likt tās lietā īstajos brīžos… tas tiešām ir jāprot. Iespējams, ka lasītājiem ar plašām zināšanām mitoloģijā būtu, kur piesieties, bet man kā parastai lasītājai bez zināšanām (tikai, ka tāds dievs ir un apmēram, ko pārstāv) bija patiešām interesanti.

Tāpat kā citos manis lasītajos Geimena darbos, arī šajā valoda ir viegla un plūstoša. Brīžos, kad it kā nekas nenotiek, Geimens ir pratis stāstu turpināt tā, ka garlaicīgi nepaliek. Vienīgais, kur man mazliet sabremzējās temps bija uz beigām, kad vajadzēja notikt vētrai (un arī klikšķim manā galvā). Vēl viena lieta, ko gribēju pieminēt – nav nepabeigtu domu. Kad biju jau piemirsusi Ēnas un Černoboga darījumu, tas atrisinājās, tāpat kā Leiksaidas notikumi.

Tā īsti man vairs nav, ko piebilst par šo darbu, taču iesaku to izlasīt! Un jā – nākamgad HBO paspārnē iznāks arī seriāls pēc grāmatas motīviem. Ja viss būs kā nāks, domāju, ka seriāls gan ”spridzinās”.

Dokumentālists (2012)

Šī filma ir iekļauta arī Kino punkta rādāmo filmu sarakstā, tomēr es devu priekšroku TV un skatīšanai ar ērtībām.Pie tam, ja pareizi saprotu filmu rādīšanas secību, tad šo rādīs tikai janvārī, bet man to gribējās redzēt kopš dzirdēju par labajiem panākumiem.

Filmas režisors ir Ivars Zviedris – vairāku dokumentālo filmu autors. Man šī bija pirmā viņa filma un… tagad jāpadomā par redzēto un dzirdēto. Tā ir par Intu, kura dzīvo netālu no Ķemeru purva takas. Tas arī ir viss, ko var pateikt par sižetu. Zviedris piezvana, aizbrauc ciemos un filmē.

Sākumā man šķiet, ka Inta ir ar dzīvi neapmierināta un mūžam purpinoša. Lai arī kas tiktu darīts, viss viņai ir slikti. Viņa klaji nozākā Zviedri, uzliek lāstu, sākuma kadros puikām no meža liek viņu piekaut, kaut kur filmas vidū salauž kameras statīvu un gatava gāzt pa galvu. Tomēr jo tuvāk nāk filmas beigas, jo vairāk sāc aizdomāties, kāpēc viņa ir tāda – rupja (lamājas ar pilnu lamuvārdu arsenālu), viss ir slikti un vispār…

Man šķita, ka viņa ir vientuļa. Dzīvot purva malā, kur cilvēku ir maz (takas apskatītāji neskaitās), bez elektrības un vispār normāliem dzīves apstākļiem. Tāpēc likās tik saprotošs jautājums filmas beigās, kad Zviedris pasaka, ka viss ir uzfilmēts, beigas, bet viņa: ”Kā, tu vairs nebrauksi? Piezvanīšu, atbrauksi!”. Pa visu garo filmēšanas laiku likās, ka viņa bija pieķērusies (neskatoties uz konfliktiem un nevēlēšanos filmēties).

Filmas vidū man parādījās arī jautājums par ko vispār ir filma, jo dokumentālajām filmām taču jābūt ar mērķi. Pats Zviedris (arī Inta uzdeva šo jautājumu) teica, ka filma ir par varoņu attiecībām. Man šķieta, ka filma varbūt ir arī par līdzcilvēkiem, cik dažādi tie var būt, par dažādiem dzīves apstākļiem, izdzīvošanas likumiem un dzīves uztveres atšķirībām. Joprojām svārstos starp patika un nepatika, bet vienu zinu skaidri – tā ir jāredz.

By elzastory Posted in LV TV

Dēblina Aleksandra laukums

Bruno Alfreds Dēblins (Alfred Döblin, 1878 – 1957) bija vācu rakstnieks, kurš vislabāk pazīstams ar savu romānu Aleksandra laukums (Berlin Alexanderplatz, 1929). Veimāras Republikā šis darbs bija viens no inovatīvākajiem – tā kā rakstīja Dēblins šai laikā, reti kurš turēja līdz. Viņš un Remarks ir viena laika autori, tomēr teikšu, ka Dēblins man patika labāk.

Darbs ir par Franci Bīberkopfu – personu, kurš nupat kā iznācis no cietuma un sev nosolās, ka dzīvos godīgi. Dzīve Berlīnē 1920-tajos gados nav no tām vieglākajām, līdz ar to turēt solījumu nav nemaz tik viegli… It sevišķi, kad sapinās ar Pumsa ļaudīm – rūdītiem noziedzniekiem.

Darba valoda ir viegla, tomēr veids, kādā viss tiek pasniegts varbūt ne visiem varētu patikt. Brīžiem bija jāpiedomā, ko autors ar uzrakstīto domā. Mani šis izteiksmes veids savaldzināja. It kā pavisam parastas lietas aprakstītas tā, kā es savu mūžu neiedomātos. Piemēram, policists tiek nosaukts par sabiedrības elementu (vai kaut kā tā). Arī teikuma atkārtošana (vai to daļu), romānam piešķīra tādu īpašu… es pat nezinu, noskaņa tā nebija, bet.. piemēram, ”Ir pļāvēja barga, par Nāvi to sauc, no paša Dieva tai strādāts ļauts. Tai izkapts ir asa, pēc pļaujas tā prasa.” /258.lpp./

Romāns stāsta ne tikai par Francu un viņa dzīvi, bet arī par Berlīni. Sīki un smalki tiek aprakstītas ielas ap Aleksandra laukumu, kādi transporti brauc, redzamās afišas un reklāmas, pieminēta tā brīža iedzīvotāju statistika, cenas… vārdu sakot, visu ko var iedomāties. Brīžiem šķita, ka autors ir aizmirsis par Francu, jo aizrautīgi stāsta par citiem ļaudīm vai notikumiem tā, ka galvenā romāna līnija tiek novirzīta otrajā plānā. Tas man lika domāt (un lasot pēcvārdu apstiprinājās), ka autors cītīgi studējis avīzes un cita veida literatūru. Nedaudz citējot pēcvārdu: ”Dēblīns vāca visdažādāko ideoloģisko nokrāsu avīžu izgrie­zumus un dadaistu stilā iekļāva tos savā manuskriptā. Nepa­starpināti ieplūdinot svešus tekstus – to vidū ir preses virsraksti, politiķu runas, statistikas dati, oficiāli ziņojumi, reklāmu, dziesmu un Bībeles teksti -, tiek atspoguļotas dinamiskās urbānās dzīves formas un iespaidi.” Tas šo darbu vērš par lielisku lielpilsētas romānu, kurā tiek centrēts viens tēls un tā līdzcilvēki.

”Visam ir savs laiks, un katram nodomam apakš debess ir savs brīdis, katram ir savs gads piedzimt un nomirt, dēstīt un dēstīto ravēt, katram, katram ir savs laiks nokaut un dziedināt, nojaukt un uzcelt, meklēt un zaudēt, savs laiks glabāt un nomest, savs laiks saplēst un sašūt, klusu ciest un runāt.” /395.lpp./

Darbs ir ekranizēts divas reizes – 1931. un 1980.g., tomēr šī ir no tām reizēm, kad man negribas pat ar vienu aci ielūkoties kino versijā, jo izlasītais ir bijis tik patiesi gards! Šķiet, ka šo grāmatu arī iegādāšos savam grāmatplauktam, jo tā būs pārlasīšanas vērta.

Vientuļā sala/Üksik saar/Odinkiy ostrov

Man patiešām ir prieks, ka ir uzņēmīgi cilvēki un rada kaut ko tādu kā Kino Punkts. Pēc man ienākošās informācijas, tas izrādīs trīs filmas (nākamās divas – ”Cilvēki tur” un ”Dokumentālists”) un man tas šoreiz nostrādāja par dzinuli iet un skatīties. Vismaz man tā ir gandrīz vai vienīgā iespēja uzzināt, kas jauns latviešu kino frontē.

Kā pirmo Kino punkts piedāvā Vientuļo salu (2012), kuras režisors ir igaunis Pēters Simms, tā ir tapusi studijā F.O.R.M.A. un tajā piedalās visu trīs valstu aktieri. Lai gan filma ir Latvijas, Igaunijas un Baltkrievijas kopražojums, filmā lielākoties skan igauņu valoda un brīžiem krievu valoda (filmai ir latviešu subtitri). Šķiet, ka Latvijai ir ar kādu jāsadarbojas, jo rezultāts ir pat baudāms.

Šoreiz anotāciju citēšu (Diena): ”Filma ir par tiem, kas ikdienā nesatiekas, bet dzīvo līdzās. Par mīlestību un uzticību, par sāpēm un naidu; par to, kas mums ik dienas ir apkārt, bet steigā to pat nepamanām – līdzcilvēkiem. Mēs esam dažādi, bet tomēr – kaut kas mūs vieno. Reizēm tā ir… vientulība. Vientuļā sala seko pieciem stāstiem, kas viens ar otru savijas kādā mūsdienu pilsētā.”

Cik gan bieži mēs aizdomājamies par līdzcilvēkiem? Nevis savējiem, bet tiem līdzcilvēkiem, kurus nepazīstam – uz ielas sastaptiem, sabiedriskajā transportā braucošiem, autoostā, stacijā un citur? Tā bija viena no domām, kura man radās skatoties šo filmu. Pašai uz to atbildot – reti. Ir gadījies, ka es savā troļukā trīs dienas pēc kārtas redzu vienu un to pašu cilvēku apmēram vienā un tajā pašā laikā. Vienmēr domās prātoju, kāpēc viņš/a izkāpj tieši šajā pieturā, uz kurieni dodas, bet tas arī viss. Nekādas dziļākas domas par cilvēku pašu. Vai tas nozīmētu, ka mēs esam pārlieku aizņemti ar sevi pašu? Vai arī tas tieši ir labi, ka ar to aprobežojamies?

Otrs – šķiet, ka mēs visi kaut kur dziļi sirdī esam vientuļi. Kāds varbūt tāds jūtas visu mūžu, citam šī sajūta uznāk viļņveidīgi un varbūt kopā ar eksistenciāliem jautājumiem.

Kopumā man filma patika. Nespēju tā īsti nekur piesieties, piemēram, aktieri – man tie šķita dabīgi, neko netēloja un nebija kā mietu norijuši. Varbūt man tikai tā šķiet, jo es sen neesmu bijusi Igaunijā un neatceros, kā skan valoda parastu cilvēku mutēs 😀 Arī filmas stāsts – sākumā liekas nesakarīgi, nevar saprast kas ir kas, bet ar laiku šīs 5 dzīves sakārtojas, sāku izprast, kā tās sasaistās pašiem varoņiem to neapzinoties. Bija arī pāris smaidu izraisošas (arī smieklu) vietas, kas filmai piešķīra dzīvības dzirksti un tā vairs nelikās tik drūma.

Filmā trīs personāži ir saistīti ar vilcieniem un tas man atgādināja, kā man tā pietrūkst. Joprojām. Atgādināja arī to vienu brīdi uznākušo bumu, ka ir baigi stilīgi apzināti gulties zem sliedēm un palikt dzīvam. Redzi, man šitas ir nofilmēts. Pirmais ciema varonis! Šķiet, ka viņi absolūti nemaz neiedomājas par to, kā jūtas mašīnists. Un ja nu vilciens nepaspētu nobremzēt? Vai arī aizķertu gulošos? Mašīnistam dzīves vairs nav. It kā jau nav viņš vainīgs, tomēr tā apziņa paliek…

By elzastory Posted in LV TV