Mana dzīve

Nē, es nerunāšu par savu dzīvi. Tā saucas Čarlza Čaplina (Charlie Chaplin, 1889 – 1977) autobiogrāfija, kas tapa no 1959 – 1963.g., bet publicēta 1964.g. 1974.g. ir publicēts ”My life in Pictures” – šķiet, ka tas arī varētu būt interesanti (grāmatu veidojusi meita).

Runājot par šo darbu, tad varu teikt, ka lasīt bija vērts, jo uzzināju daudz jauna. Nezināju, ka viņš praktiski visās filmās, kurās tēloja, pats ir bijis arī režisors, scenārija autors un ja vajadzēja arī mūzikas komponists. Caur viņu varēja arī uzburt ainas, kā tad kino attīstījās, jo Čaplins kino vidē iesaistījās, kad kas tāds eksistēja nepilnus 10 gadus, laikā, kad vēl nebija izstrādājušās metodes, aktieru tehnikas pamati (visu bija jāizsaka ar žestiem un mīmiku) utml. No mūsdienu viedokļa liekas tik jocīgi, ka sākotnēji filmas uzņemšanai pietika ar 3 dienām, augstākais ar nedēļu, scenārijs tika domāts uz vietas – izdomāja tikai vienu galveno līniju un viss pārējais atkarīgs no aktieru talanta un improvizācijas spējām. Lasot darbu, radās iespaids, ka Čaplins bijis tāds kā revolucionārs kino, jo viņa vēlākajām filmām bija veltīti apmēram divi gadi un 2 miljoni dolāru.

Tāpat, lasot šo darbu varēja just arī laikmeta elpu. Gan 20. gadsimtam sākoties, kad gribēdams izbaudīt pirmās lielās naudas labumus, noīrēja viesnīcā istabu par veseliem 4 dolāriem par dienu. Tai laikā tā bija liela nauda un ja jau tāda samaksāta, no istabas iziet nedrīkstēja. Bet, kad sagribējās ēst, pasūtīt ēdienu piezvanot, viņam bija kauns… Viņš apraksta tā laika Ņujorku, kas bija ”dēkaina, mulsinoša, mazliet biedējoša. Ņujorka savā būtībā bija vieta, kur noritēja lielais bizness.” /121.lpp/ Apraksta personības, ar kurām ēdis lenču, tā laika mākslas pasauli un savus uzskatus. Jo laiks nāca tuvāk 2PK, jo man bija pazīstamāks, līdz ar to arī interesantāks, jo par personībām varēja uzzināt no cita viedokļa. Nebūtu iedomājusies, ka Čērčils varētu būt tik vienkāršs cilvēks, Einšteins tik romantisks, no otras puses skatīt Eiropas galma personas, Pikaso, Sartru…

Tāpat interesanti bija lasīt par filmām – kā tās viņam tapušas, kur radusies iedvesma un kā tās tika uzņemtas viņa laikā. Piemēram, ”The Great Dictator” – filma, kas man lika gan smieties, gan skumt. Taču, kā raksta Čaplins – ja viņš būtu zinājis, kas patiesībā notiek koncentrācijas nometnēs, viņš nemūžam nebūtu uzņēmis satīrisku komēdiju par Hitleru. Filma ”The Kid” man šķita bēdīga, lai gan tā arī bija komēdija – ja pareizi atminos, tad ar šo filmu viņš arī gribējis parādīt komiskuma otro pusi. Un tā varētu turpināt ar ”Cirku”, ”Modernajiem laikiem” un daudzām citām. Vispār, grāmatas beigās ir ielikts viņa uzņemto filmu saraksts un man nācās secināt, ka esmu redzējusi tikai beigu galu. No saviem filmu aprakstiem, Čaplins mani iekārdināja noskatīties ”Limelight”, ”A dog’s life” un ”Shoulder Arms”.

Viņš ir bijis tik liela zvaigzne Amerikas kino debesīs, ka gandrīz kauns par to, kā tā beigās ar viņu apgājās. Tikai tāpēc, ka viņam vajadzēja aizvietot kādu valdības vīru un teikt runu, viņu apvainoja komunismā (tas ir laiks, kad vācieši gribēja iekarot Maskavu un Čaplins izteica sabiedrības domu, ka jāatklāj otrā fronte, jo tikai tā var palīdzēt sabiedrotajiem uzvarēt ienaidnieku) – ar šo runu viņš nekautrējās atklāti runāt par saviem politiskajiem uzskatiem, par it kā antiamerikāniskiem uzskatiem, daļu balstot uz novecojošo likumu (Manna likums), kā arī apvainot viņu, ka 40 gadu laikā tas nav papūlējies iegūt Amerikas pavalstniecību. Un vēl liekulīgi sejā imigrācijas dienests paziņo, ka papīri kārtībā un viņš var braukt savā Eiropas atvaļinājumā, vēlāk atsūtot telegrammu, ka iebraukšana ASV viņam liegta. Skarbi.

Vienīgi, kas man darba beigās ne pārāk gāja pie sirds – sīki citētās vēstules, viena vēstule no kino cenzētājiem, ka vairāk nav rakstījis par savi ārpus kino. Viņš it kā raksta par lenčiem, kur tie ieturēti un kādā sabiedrībā, kādas sarunas risinātas, tomēr tas nav tas, ko man gribējās. Kopumā darbam ir viegla valoda, nav sauss dzīves atstāsts, to papildina fotogrāfijas. Tikai šķiet, ka es nebūtu sākusi šo grāmatu lasīt, ja nebūtu redzējusi viņa filmas, jo latviešu versijā nav pārāk veiksmīgs vāka noformējums. Bet tā… iesaku! 🙂

2 comments on “Mana dzīve

  1. Atbalsojums: Limelight (1952) | thestoryofelza

  2. Atbalsojums: Čārlija pēdējā deja | thestoryofelza

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s